Neatmaigt pret krāpnieku

Zināms, ka svētku laikā cilvēku sirds atmaigst gan dāvanām, gan ziedojumiem, arī paši sevi vairāk palutinām. Bet nupat lasu Luminor bankas aptaujas rezultātus, un tie rāda: gandrīz trešā daļa atzinusies, ka svētku laikā pret krāpniekiem esot mazāk vērīga. Bet tieši tāpēc tie šai laikā aktivizējas! Trešdaļa iedzīvotāju diemžēl joprojām nepievērš pastiprinātu uzmanību negaidītām e-pasta vēstulēm, interneta piedāvājumiem vai īsziņām.

Šonedēļ man bija iespēja kopā ar Vidzemes Augstskolas lektori Māru Arāju piedalīties medijpratības seminārā Kuldīgas novada bibliotekāriem. Un, kā uzsvēra pasniedzēja, viens no apstākļiem, kas dezinformāciju veicina, ir tā sauktā autoritātes ilūzija – tas nozīmē, ka biežāk noticam tad, ja informāciju pārsūtījis vai atsūtījis labi zināms cilvēks, varbūt pat draugs.

Tieši šo faktoru min arī pētījuma autori, proti, cilvēki steidz iegādāties dāvanas, klikšķina uz dažādiem piedāvājumiem un nepadomājot ātrumā dalās ar pēdējā brīža akcijām. Tieši uz tādu cilvēku rīcību krāpnieki paļaujas – uz steigu un emocionalitāti. „Emocijas uzvar faktus!” brīdināja arī augstskolas lektore.

Kas ir svarīgi? Pirmkārt, ja cena šķiet neticami zema, pastāv risks, ka tāda prece nemaz neeksistē. Otrkārt, ieteicams pārbaudīt interneta vietnes drošību, vai mājaslapā ir skaidri norādīti iegādes un preču atdošanas nosacījumi, vai teksts ir gramatiski pareizs. Un, treškārt, ja prece jau pasūtīta, sekojot līdzi tās ceļam, piegādi var pārbaudīt pakalpojuma sniedzēja oficiālajā vietnē, nevis paļauties uz īsziņu ar saiti, aiz kuras var slēpties krāpnieks. Diemžēl arī te slēpjas cilvēka uztveres īpatnība: vieglāk ir turpināt ticēt tam, kam jau esi noticējis, nevis savu viedokli mainīt.

Turklāt krāpnieki izgudro arvien jaunus paņēmienus un atmaskotājiem ir soli priekšā, tāpēc tehniski pārbaudīt, vai tur slēpjas risks, kļūst arvien sarežģītāk. Atliek vien trenēt kritisko domāšanu! Ja kāds piedāvājums šķiet pārāk labs, būtu taču jārodas aizdomām, vai tā var būt patiesība.

Ļoti trāpīgi seminārā sacīja viena no bibliotekārēm – viņai bijusi pieredze pārliecināt cilvēkus neiesaistīties afērā, kurā pārsimt eiro jāiemaksā, bet pēc tam vairākus tūkstošus iegūšot. „Padomā labi! Kāpēc lai kāds tev tāpat vien ieskaitītu tādu lielu naudu? Un vai vispār tā notiek, ka tev vienkārši ne par ko iedod naudu?” viņa vaicājusi. Tas licis aizdomāties. Un, ja domājam, tad nesteidzamies un spontānus lēmumus nepieņemam.