Mēs katrs esam vesela pasaule

Neilgajā laikā, kopš esmu pieņēmusi izaicinājumu darboties sev ne tik labi pazīstamajā žurnālistu lauciņā, man bijusi iespēja ar cilvēkiem runāt par tādām vērtībām kā atbildība, pilsoniskā līdzdalība, brīvprātīgais darbs. Pēc šādām sarunām vienmēr vēl ilgi jādomā gan par tiem, kuri ir sabiedriski aktīvi un neuzskata to par kaut ko īpašu, gan arī pašai par sevi.

Esmu lasījusi, ka kādā lielas firmas pētniecības institūtā Ziemeļamerikā uz sienas ar lieliem burtiem rakstīts „Neiespējami?”, lai darbiniekos veicinātu pieeju: „Es varu.” Arī sabiedriski aktīvie cilvēki visbiežāk darbojas, tieši šādas pieejas vadīti. Vienalga, vai tas būtu sagatavots un realizēts projekts iedzīvotāju iniciatīvu konkursā Darīsism paši, vai tā ir darbošanās kādā no 359 mūsu novada sabiedriskajām organizācijām, vai tā ir iniciatīva savas dzīves vides uzlabošanā, kā tas ir Ķikuros, kur vietējie jau vairākus gadus labvēlīgos laika apstākļos paši izveido slidotavu, aicinot citus brīvo laiku pavadīt ziemas sporta aktivitātēs un dažkārt pat sarīkojot hokeja mačus. Domāju – ar pārliecību, ka katra balss ir svarīga, pašlaik darbojas arī iedzīvotāji Turlavas un Ēdoles pagastā, vācot parakstus savu skolu aizstāvībai.

Sabiedriskā darbošanās, protams, ir brīvprātīga. Visbiežāk cilvēki samaksu par to nesaņem, bet ziedo savu laiku, zināšanas, prasmes un dažkārt arī naudu. Kas ir motivācija darīt vairāk nekā citiem? Kur viņi rod laiku, jo mums taču daudziem tieši laika visbiežāk pietrūkst?

Manuprāt, šos cilvēkus vieno pieeja „es varu”. Pirmkārt, viņi parasti skatās, ko varētu izdarīt, nevis nevar, uz to, kas jādara, nevis uz to, kas nebūtu jādara. Otrkārt, šie cilvēki drošsirdīgi reaģē uz vajadzībām, kādas parādās, un cenšas tās piepildīt, neskatoties uz šķēršļiem. Viņi vienmēr saskata puspilnu krūzīti, nevis pustukšu. Un visbeidzot tie ir devēji, nevis ņēmēji. Viņi, domājot par darāmo, reti kad apsver neiespējamo. Atdodot daļiņu sevis – pūles, laiku, rūpes, atvērtību un prieku –, šie cilvēki apliecina savu pašvērtību. Darboties kopā ar tādiem ir dāvana, kas visbiežāk atver jaunas iespējas un liek grūtībām atkāpties.

Tāpēc priecājos par ikvienu novada ļaužu mazo iniciatīvu, kas uzlabo viņu un apkārtējo ikdienas dzīvi. Tas arī citiem vairo pārliecību, ka nekas nav neiespējams. Vajag tikai atrast domubiedrus un saskatīt katra vērtīgākās zināšanas un prasmes, lai iecerēto īstenotu. Sākotnēji jau cilvēki sastopas, nemaz nezinot, cik tuvi viņi cits citam kļūs.

Bet katrs no mums ir kāda cita cilvēks. Kāda sāpes, prieks vai viss kopā ņemtais. Kāda balss un kāda orientieris pazaudētā vietā. Katrs no mums ir kāda iemesls celties agri no rīta, stimuls, iedvesma, mērķis vai lepnums. Mēs katrs esam ne tikai vienkārši vārds vai amats, bet vesela pasaule. Atcerēsimies, ka mēs katrs kādam cilvēkam esam ne jau vienkārši tāpat!