Laimīgi būt daļa no tā

Mani tas uzrunāja emocionāli spēcīgi un gribējās būt piederīgai. Diez vai šī notikuma ierosinātājs varēja nojaust, cik daudzus līdz azartam un sirds dziļumam viņa trakā ideja iespaidos un kā īpašā kopienā saliedēs tos, kuri viņam noticēja.

Ultrariteņbraucēja Arvja Sprudes apņemšanās jau otrreiz sasniegt Ginesa rekordu ar septiņās dienās visvairāk nobrauktajiem kilometriem nepavisam nebija vienīgi sporta notikums. Akcijas Esi piemērs! nolūks – par piemiņu zaudētajiem draugiem vākt ziedojumus citiem onkoloģijas slimniekiem, kuriem atbalsts var būt dzīvības cenā. Kā uzsver Arvis: „Mēs varam būt piemērs viens otram.” Viņu pašu iedvesmojuši draugi, Arvja pārcilvēcīgais brauciens cauri lietiem, vējiem un negulētām naktīm dod iedvesmu citiem, un meitenīte šosejas malā ar atbalsta lapiņu un saucienu „Tev izdosies!” atkal dod enerģiju viņam un tālāk pa apli. Internetā pamanīju frāzi: „Tā bija ne tik daudz sporta, cik cilvēcības uzvara.”

Pēc brauciena aizkustinošā intervijā Kurzemes Radio Arvis vēlreiz akcentē: līdz rekorda robežai (3620 km) stāsts nav par viņa ego – tas ir stāsts par visiem tiem, kuri ticot atbalstīja gan viņu, gan labdarības akciju. Bet, jā, pēc tam bija vēlme latiņu pacelt tik augstu, lai Kuldīgai rekordu tik viegli vairs neatņemtu. Tāpēc pēdējā dienā draugi riteņbraucēji sāns pie sāna palīdzēja izturēt un vēl uzturēt tempu, lai rekordu pārsniegtu teju par 200 km.

Par ego runājot. Par spīti publicitātei un līdzi jušanai visdažādākajos medijos visā nedēļā, kad Arvis mūsu acu priekšā braukāja pa Kuldīgas–Skrundas šoseju, daļa šo notikumu tā arī nepamanīja: nesaprata un nenovērtēja. Un asaras saskrēja acīs, dzirdot, kā Arvis radiointervijā atzīst: jā, saskumis, ceļmalā vai pie atpūtas vagoniņa neieraugot tos, kurus cerējis redzēt, saprotot, ka daži no sava ego nav spējuši izkāpt. Tas jau neprasīja daudz – kaut nostāties šosejas malā un uzsaukt: „Arvi, turies!” Šis notikums viņam atklājis, kuri ir draugi, kuri tikai paziņas.

Dažs saka: rekords jau vēl nav apstiprināts. Pirmajā negaisa un vētras naktī nevarēju iemigt, kā multfilmas ezītis par balto zirgu miglā domājot, kā tur Arvim uz tās šosejas… Tomēr bija skaidrs: pat tad, ja rekords neizdosies, svarīgākais jau būs izdarīts. Daudzi būs aizdomājušies par slimnieka smago, nereti vientuļo cīņu ar nežēlīgo kaiti, par sportista līdzīgo cīņu ar laika apstākļiem un sevi, nogurumu, sāpēm un bezmiegu. Būs ziedojuši naudu, laiku, enerģiju un praktisku palīdzību, kā to darīja viņa atbalsta komanda, sportisti, uzņēmēji un ikviens ziedotājs. Būs aizdegušies azartiskā priekā, ik vakaru izdomājot ko jaunu, kā Arvi uzmundrināt, kā to darīja viņa deju kolektīvs Bandava, Kaļķu ielas kvartāla uzņēmēji un vēl neskaitāmi cilvēki visā šosejas garumā. Būs sajutuši sevi kā mazu daļu no liela mērķa, lielas apņēmības, lielas ticības, lielas kopības. Kā sacījis restorāna Kopa šefpavārs Žanis Raivo Behmanis, kurš gādāja par sportista uzturu: „Paldies, Arvi, ka atvēri mūsu sirdis un parādīji, kas esam! Mums patīk tavas ambīcijas, jo caur tām spējam atvērt arī sevi kam jaudīgam. Šī nedēļa iedeva sajūtu, ka beidzot es dzīvoju.”

Arī es centos atbalstīt, kā vien spēju, un jūtos laimīga, ka to ieraudzīju, sadzirdēju, biju tā daļa. Pārstāju arī žāvēt drēbes uz divriteņa, noslaucīju putekļus un beidzot sāku lietot pēc nolūka. Izbraucu gabaliņu pa to pašu šoseju, lai vismaz iztēlotos, kā kaut ko tādu var paveikt. Teiksiet – sīkums? Bet tieši tā jau darbojas princips Esi piemērs! jeb kurzemnieku versijā Es i piemērs. No viena pie otra, no otra pie trešā…