Lai vietas pietiek visiem

Pārskatot jaunāko ziņu plūsmu, redzu, ka Latvijā notikusi kārtēja avārija, kas bloķējusi satiksmi. Neko vairāk nezinot, kas un kāpēc notika, vienalga jāaizdomājas: gribētos jau, lai skaistajā pavasara dienā atgadījums nebūtu traģisks.

Kādi ir iemesli tam, ka tas ir kārtējais, nebūt ne vienīgais ceļu satiksmes negadījums, sociālajos medijos sprieduši šoferīši, tantes uz ielām, valdības komisijas pārstāvji, ceļu uzturētāji un kas tik vēl ne. Visbiežāk minētie: pārsniegts atļautais ātrums, slikti laikapstākļi, slikts ceļa segums un citi infrastruktūras trūkumi, intensīva smago automašīnu kustība, neuzmanība un telefona lietošana pie stūres.

Es šoreiz par cilvēcisko faktoru. Kādēļ agresīvi braucēji rodas? Iespējams, ka tā infrastruktūra un ceļu kvalitāte ir kaitinoša, bet tāda nu tā ir. Un no dusmošanās, sēžot savā auto, nekas nemainīsies. Pieņemam, saprotam, izvērtējam un lietojam. Varbūt dzīve slikta, alga maza, bērni neklausa, priekšnieks muļķis… Visādi gadās. Bet to droši vien neatrisinās pīpināšana, dažādu pirkstu rādīšana, izsaucieni „Kur līdīsi? Ko velcies?” un vēlme demonstrēt, kurš „mūsu mežā galvenais” un kam taisnība.

Zinu, ka neilgā ceļojumā pa citu valsti tūrista acīm viss liekas tā: „Ak, cik skaisti!” Tomēr padalīšos iespaidos par autovadītājiem un gājējiem Amerikā un to, kā visiem sadzīvot. Viesojos pie ģimenes Kalifornijā, un daudz braucām, lai to pusi apskatītu. Daudzjoslu maģistrāles ar nobrauktuvēm izslēdz vajadzību apdzīt. Pretējās braukšanas joslas ir atdalītas ar zālienu vai barjerām. Bez ceļazīmēm ir arī uzraksti, ja nu to zīmi ātrumā nesaproti. Joslu maiņa notiek, maksimāli vērojot situāciju un citam citu palaižot.

Ir arī tādi ceļi kā vairumā pie mums – katrā virzienā viena josla. Krustojumā visām četrām brauktuvēm galā ir zīme Stop. Citu noteikumu nav: brauc tas, kas krustojumā ieradies pirmais, pirms tam apstājoties, situāciju izvērtējot, pat pamājot.

Gājēji tiek ļoti, ļoti respektēti. Pilsētā ir ielas ar vairākām joslām – citas ar luksoforiem, citas ar gājēju pārejām, bet ir arī krustojumi bez tā visa. Piegāju pie tāda, un ielā, kurai vairākas joslas abos virzienos, mašīnas jau sāka stāties. Nobijos: ja es Latvijā mēģinātu tā iet pāri, baidos, ka mani ja ne nobrauktu, tad nolamātu gan. Atceros, ka Kuldīgas aplī, kad mašīnu pavairāk, brauktuvi šķērsoju ar velosipēdu, un mašīna, kuras priekšā nācās braukt, sāka man apzināti ripināt virsū: laikam gribēja ko iemācīt, vai arī kaut kas nebija pa braucēja prātam. Nokritu, ko tur sasitu, biju nobijusies un jutos pazemota. Policiju neizsaucu, jo vienkārši bail no agresīvā un, es teiktu, neadekvātā autovadītāja. Kuldīga maza – ka mājai logus neizsit…

Janvārī mikroautobuss ar Ventspils dziedātājiem cieta neapdomīgas braukšanas dēļ izraisītā avārijā, bojā gāja diriģente un viena meitene. Tagad tiek vākta nauda smagi cietušas audzēknes veseļošanās atbalstam. Jaunā, talantīgā meitene pēc avārijas joprojām nespēj staigāt, viņai daļēji atjaunojušās roku kustības, un ratiņkrēslā viņa patstāvīgi spēj nosēdēt ierobežotu laiku. Eh…