Labāk lai dzied, bet…

Zeme, kur dzer – gandrīz ik rītu, arī pusdienlaikā un atkārtojumā vakarpusē Latvijas Radio atskan šāds paziņojums. Labos nolūkos, bet ar valstij ļoti neglaimojošu saukli jau pērn sākts pētnieciskās žurnālistikas projekts, kas stāsta par plašo alkoholisma izplatību pie mums.

Tas atkal aktualizējies, jo nekas jau nav mainījies, vismaz uz labu ne. Latvijā joprojām ir lielākais alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD valstīs. Turklāt esam to nedaudzo zemju vidū, kurās kopš 2009. gada patēriņš audzis. Šajā laikā Latvija no topa vidus nokļuvusi tā augšgalā. Diezgan baisa realitāte, ja jāskandē Zeme, kur dzer. Nezinu, vai ar to pietiek, lai mainītos. Man šermuļi skrien pār kauliem, bet vai sadzird arī tie, kas zaļā pūķa skrejriteņa spieķos varētu iemest kādu sprunguli?

Prātā nāk senāks sauklis, ko daudz labprātāk dzirdētu kaut no rīta līdz vēlam vakaram: Zeme, kas dzied. Tā bija mūsu neatkarību atguvušās valsts devīze, ko 2002. gadā toreizējā Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra radīja nolūkā veicināt atpazīstamību un tūristu plūsmu. Kā liecina tālaika hronika (publikācijas Latvijas Vēstnesī), Ekonomikas ministrijai pakļautās aģentūras konkursā tika iesniegti 20 devīzes un vairāk nekā pussimts logo variantu. Par labāko, Latvijai raksturīgāko atzīta dziedāšana. Tiesa, bija gan diskusija, ko ar to saukli tālāk darīt, kā lai tas iedarbojas. Tūrisma aģentūra atrotīja rokas, lai darinātu informatīvus un prezentācijas materiālus, izliktu lielus plakātus Latvijas stendā starptautiskajos tūrisma gadatirgos un citos valsts popularizēšanas pasākumos. Bet Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš par valsts tēla popularizēšanu un atpazīšanas zīmēm toreiz teica tā: „Ar iestādēm vien nepietiek – tautai jāpiedalās šajā procesā, jo ideja, kurai netic, nekur neaizies. Katrs, kurš ceļo vai satiekas ar ārzemniekiem, veido tēlu. Ne tikai diplomāti un valstsvīri reprezentē valsti, bet arī studenti, uzņēmēji, kad brauc ārpus valsts. Nevar tautai uzspiest mākslīgu zīmolu, kas nevienam nepatīk, bet ko ir apstiprinājusi valdība.”

Tur slēpjas atbilde, kāpēc Zeme, kas dzied tādā formā neaizgāja. Tagad ir cita forma – spēlfilma ar tādu nosaukumu un laimīgām beigām. Stāsts par vīriem, kuri centās tautu saliedēt ar dziesmu un kuriem tas izdevās. Jācer, ka devīze Zeme, kur dzer ilgi nedzīvos.