Ko dos Kuldīgas likums?

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija retā izbraukuma sēdē 2025. gada 28. oktobrī Kuldīgas rātsnamā apsprieda Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanas un aizsardzības likuma projektu. 2025. gada 27. novembrī tas jau ir pieņemts Saeimā 1. lasījumā. Īstais brīdis apspriest un palūkoties, ko sabiedrībai dotu likums par vienas pilsētas centru.

Uzreiz jāpiebilst, ka neesmu likumprojekta autore un neesmu nekā piedalījusies tā izveidē, līdz ar to lūdzu atvainot, ja turpmākā kritika vai uzslavas radušās ierobežotas informācijas apstākļos.

Vispirms īsi par pašu unikālo pilsētbūvniecības pieminekli. Pirms diviem gadiem, 2023. gada 17. septembrī, svinējām tā iekļaušanu Apvienoto Nāciju izglītības, kultūras un zinātnes organizācijas Pasaules mantojuma sarakstā Pasaules mantojuma komitejas 45. sesijā, kas no 10. līdz 25. septembrim risinās Rijādā, Saūda Arābijā. Kuldīgas novada dome uzsver, ka tas bijis darbs 20 gadu garumā. Par to, protams, pateicība pilsētas vadītājiem Edgaram Zalānam, Ingai Bērziņai un Inesei Astaševskai, kā arī Latvijas Republikas ārlietu dienesta pārstāvjiem, kas nesa fināla smagumu. Pilsēta akcentē, ka nominācijas objekts ir „vecpilsēta ar autentisku, labi saglabājušos vēsturisko centru un skaistām dabas ainavām”, kas atspoguļo vēstures slāņus no 13. gadsimta līdz pat 20. gadsimtam.

Izmantojot iespēju, es gan gribētu piebilst, ka Kuldīgas vecpilsēta ir nevis „saglabājusies”, bet gan Latvijas Republikas, tad PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma laikā un atkal pēc neatkarības atgūšanas mērķtiecīgi saglabāta. Arhitektūras zinātnieks Jānis Lejnieks norāda, ka vecākais zināmais mūsdienu tipa pilsētplānošanas dokuments Kuldīgā bijis apmēram simt gadu vecs, veidots 1927. gadā, un detalizēti līdz mūsdienām nav saglabājies pilnībā. Latviešu, kas Kuldīgu saglabāja tādu nākamajām paaudzēm, ir daudz, noteikti piemirsīšu vissvarīgākos, taču uzdrošinos pieminēt Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūta (toreiz arī Latgiprogorstroj) izcilo arhitektu un pilsētplānotāju Gunāru Lūsi-Grīnbergu (1932–2015), kas „republikāniskā līmenī” cīnījās par vecpilsētas nenojaukšanu un vēsturisko telpisko struktūru laikmetīgu reģenerāciju, Kuldīgas rajona galveno arhitektu, projektētāju ģimenes patriarhu Kārli Vainovski, kas 1969. gadā ar kopīgu Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejas un Kultūras ministrijas pavēli nokļuva komisijā, kas noteica Cēsu un Kuldīgas aizsardzības un apbūves regulēšanas zonas, un kurš pats dzīvoja tipiska vecpilsētas namiņa otrajā stāvā Policijas ielā. Nevilšus te nu jāpiemin arī okupācijas varas funkcionārs, autoritatīvais arhitekts Jānis Rubīns (1928–2005), kas, ja nemaldos, no 1966. gada līdz 1983. gadam šo komiteju vadīja; šeit jaunākajām paaudzēm jāizskaidro, ka valsts komitejas priekšsēdētājs būtībā bija okupētās Latvijas valdības loceklis, Rubīns bija Komunistiskās partijas Centrālkomitejas kandidāts un arī pseidoparlamenta, Augstākās Padomes, deputāts un noskaņots pret „pāmērībām arhitektūrā”. Pētījumus Kuldīgā veica arī izcilie arhitektūras zinātnieki Vaidelotis Apsītis (1921–2007) un Andrejs Holcmanis (1920–2009). Vēlākajā periodā par Kuldīgas saglabāšanu varam pateikties arī arhitektu pārim Aldim Orniņam un Anitai Orniņai. Protams, bija arī daudzi citi, taču kāpēc manis pieminēti 20. gadsimta arhitekti, nevis senās vecpilsētas īstenie, senie cēlāji un hercogs Jēkabs? Tāpēc, ka Kuldīgas esība mūsdienās šādā veidolā nemaz nav pašsaprotama. Arī pat Otrajā pasaules karā nebombardētās Kuldīgas vēsturisko apbūvi varēja sagaidīt tāds liktenis kā Kurzemes–Zemgales hercogistes otro galvaspilsētu Jelgavu. Jau arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks ir uzsvēris: nevar piekrist apgalvojumam, ka „pēc Otra pasaules kara pastiprinājās interese par seno pilsētu apbūves kultūrvēsturisko vērtību”, kas pausts akadēmiķa Jāņa Krastiņa (1943–2025) 2013. gada darbā Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība (84. lappuse). Pieļauju – Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Josifs Staļins arī nebija lasījis Korbizjē paradigmālo citātu par māju kā mašīnu dzīvošanai (une maison est une machine à habiter) 1923. gada eseju kolekcijā Vers une architecture, taču noteikti prezumēja, ka viņa pasaulē Kurzeme ir tikai mašīna karam, proti, Baltijas kara apgabala fortifikācija, kurā cita starpā mīt vēl neiznīdētie latvieši. Šajā totalitārisma pasaulē konkrētās rajona centra pilsētas vēsturiskā trasējuma saglabāšana ir liela veiksme un liels brīnums. Manuprāt, Arhitektūras pārvaldes darbnīcu pilsētbūvnieks Pāvils Švābe (1914–2006) vēl ar Latvijas Republikas 1940. gadā iegūto izglītību bija vairāk pragmatiķis, nevis kultūras konservators. Jāņa Lejnieka aprakstītā Arhitektūras pārvaldes priekšnieka, bijušā Maskavas arhitekta Ēvalda Kišē-Ķīša (1899–1974) 1947. gada drosme, kura veidojās, pateicoties profesora Paula Kundziņa asistenta, arhitekta Leona Plauciņa (1903–1993), LPSR Ministru Padomes Pieminekļu aizsardzības daļas priekšnieka, kultūrvēsturiskā mantojuma aktivitātēm, Kuldīgas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteju rakstveidā informēt par pilsētas arheoloģijas un arhitektūras pieminekļiem (tas esot saskaņots ar atbilstošo arhitektūras pieminekļu aizsardzības institūciju – PSRS Ministru Padomes Valsts arhitektūras lietu komiteju –, bet protams, nebija saskaņots) ir pagrieziens, kas deva vecpilsētai cerību. Patiesībā Maskavu vāciskā Kuldīgas arhitektūra noteikti neinteresēja. Ja palasām Nikolaja Baranova redakcijā iznākušās Vispārējās arhitektūras vēstures 12. sējuma PSRS arhitektūra 1. grāmatas nodaļu Arhitektūras pieminekļu atjaunošana un restaurācija. 1941–1954,tad pie šī diskursa vispār var nobrīnīties, kā Pjotram Baranovskim (1892–1984) izdevās izglābt Vissvētākās Dievmātes patvēruma katedrāli Sarkanajā laukumā Maskavā. Par visādām vācu birģeru pilsētiņām, kas lielinieku ieskatā reprezentē, Andreja Upīša vārdiem izsakoties, „to ļaunāko, satrunējušāko, neizbēgamu pelējumu nesošāko mārtiņluterisko baznīcu”, kas bija čekas un partijas ienaidnieks numur viens arī saskaņā ar staļiniskās reliģiju politikas ideologa, Latvijas Universitātes prorektora Kārļa Pelšes koncepciju, kā Maskavas protekcionētu kultūras pieminekli Staļina okupētajā Baltijā runas būt nevarēja.

Kāpēc tas viss ir būtiski? Tāpēc, pa pašreizējais UNESCO Pasaules kultūras piemineklis Kuldīga faktiski bija nolemts iznīcībai jau 1944. gadā. Raugāmies uz Kēnigsbergu jeb Tvangsti vai Tilzīti. Arhitektam Nikolajam Belehovam (1904–1956), kuram trīsdesmitajos neizdevās Ļeņingradā „saglabāt pēc iespējas vairāk Pēterburgas”, izdevās panākt 1948. gada 14. septembra Staļina vadītās PSRS Ministru Padomes lēmumu par Pēterhofas atjaunošanu (vēlāk arī par Carskoje Selo, Gatčinu un tā tālāk) tajā visā, kas valdīja pēckara PSRS augstāko lielinieku ešelonu attieksmē pret kultūru, bija krieviskuma faktors kā noteicošais, krievu kultūras pārākums un cara Pjotra Romanova mitoloģizācija lielinieku panteonos. Jelgava bija mazāk cietusi nekā Pēterhofa, bet Zemgales pērli neviens atjaunot negrasījās. Šo laiku raksturo kāds maznozīmīgs funkcionāres Lilijas Birzītes (1900–1956) rakstelis Komunistiskās partijas oficiozā Cīņa 1948. gadā Par padomju arhitektūras uzdevumiem, kur staļiniste pauda tieši, ka nevajag izlikties, „it kā padomju zemē būtu iedomājams kaut visniecīgākais darbs atrautībā no ideoloģijas”.

Kuldīgā vecpilsētu glāba konkrēti cilvēki PSRS okupācijas varas apstākļos. Jānis Lejnieks par Kuldīgu raksta, ka pilsētplānošanu PSRS pēc 1971. gada ietekmēja okupētājvalsts pievienošanās Starptautiskajai pieminekļu un ievērojamu vietu padomei. Nestrīdoties ar arhitektūras ekspertu, es tomēr pieļauju, ka tie bija indivīdi un viņu loma vēsturē. Arhitekti-pilsētbūvnieki Gunārs Lūsis-Grīnbergs un Imants Žanis Krauklis (1934) bija spēlējuši vēsturiski nozīmīgu lomu mazpilsētu ģenerālajos plānos, un viņu personība deva ieguldījumu arī Kuldīgai. Varēja būt taču pavisam citādi, varēja būt pavisam cits plānotājs, taču Lūsis-Grīnbergs tai Kurzemes pusei kļuva par savējo, mita vasarās Pāvilostā savā romantiskajā namiņā.

Protams, arhitekti balstījās 1969. gadā noteiktā apbūves regulācijā un aizsardzības zonās, taču visam viņu darbam ir stingrs vēsturisks paņēmiens, deklarējot plašāku vēsturiskās apbūves zonālo kritēriju un virzot to uz individuālu izpēti katrā objektā, lai noteiktu restaurācijas un konservācijas intensitāti gan kvartālu, gan apjomu līmenī. Šeit man svarīgi likās, ka rezultātā 1974. gada 17. jūnijā Kultūras ministrijas kolēģija lūdza jau pieminēto ministru jeb Valsts arhitektūras un celtniecības lietu komitejas vadītāju Jāni Rubīnu noteikt Latvijas Valsts celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtam zinātnisko tēmu par jau sistemātisku plānojumu un apbūves metodoloģijas norādījumiem Latvijas „vēsturiski nozīmīgākajām” pilsētām. Kā paraugs toreiz kalpoja Kuldīgas apbūves noteikumi, kurus minētajā institūtā izveidoja Jānis Piešiņš un apstiprināja Kuldīgas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja 1977. gada 16. martā, bet nu pēc 38 gadiem Kuldīgas pilsētas virzītais likums varētu būt paraugs vēl vairākām Latvijas pilsētām, kas ir pilsētbūvniecības pieminekļi. Visvairāk un pirmām kārtām es raugos uz Cēsīm un bijušo Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu, kas tagad ir Jūrmalas valstspilsēta.

Sakritības pēc tieši Latvijas Republikas dzimšanas dienā vēlākais Gunāra Lūša-Grīnberga skolotājs un darbaudzinātājs, brīvā plānojuma aizsācējs Rīgas pilsētbūvniecībā Nikolajs Rendelis (1913– 964) no Krasnodaras kā Republikānisko arhitektūras projektēšanas darbnīcu galvenais arhitekts 1947. gada 18. novembrī Arhitektūras pārvaldes priekšniekam lūdza informāciju, kur Kuldīgā atrodas arhitektūras pieminekļi, lūgumu pamatojot ar to, ka sākti darbi pie pilsētas ģenerālā plāna. Jāpiemin arī Jāņa Lejnieka izpētītais, ka Arhitektūras lietu pārvaldes pieminekļu aizsardzības daļas arhitektūras studente Maiga Celmrauga 1947. gadā izveidoja Kuldīgas pilsētas pamatplānu ar aizsargājamajiem arhitektūras pieminekļiem un Kuldīgas arhitektūras un arheoloģijas pieminekļu plānu.

1952. gadā pragmatisko un vēsturisko struktūru pārveidojošo Švābes ģenerālo plānu apstiprināja LPSR Ministru Padome, taču, paldies Dievam, okupācijas varas ekonomiskā mazspēja to nespēja īstenot. Ielu caurlauzumi, kas tur dažviet bija mantoti jau no 1927. gada plāna, būtībā vecpilsētu iznīcinātu vēl vairāk. Kas ir caurlauzumi un kā tos vēlāk lāpīt, labi redzam Vecrīgā. Pirmajā ģenerālā plāna apspriešanā Arhitektūras pārvaldes arhitektūras padomē 1948. gadā taču esot pilnīgi skaidri attēlots, ka Pāvils Švābe rosina plānot jaukt nost daudz un pamatīgi gandrīz visu apbūvi ap tirgus laukumu, izņemot jauno rātsnamu un viesnīcu: „Nebūtu arī pieļaujams, ka maznozīmīgi vēsturiskie objekti kavētu rekonstruējamās pilsētas attīstību un izkārtošanu.”

Pie šiem maznozīmīgajiem vēsturiskajiem objektiem ir vērts pakavēties. Man nav tādu dāvanu vai izglītības pilsētbūvniecībā, lai es varētu kompetenti spriest par arhitektūras valodas vai pilsētplānošanas ritma semantiskajiem instrumentiem, taču tīri cilvēciski mēs saprotam, ka gan tirgus vērtību pilsētvidei, gan rekreatīvās kvalitātes veido nevis objekts, bet ansamblis. Tas tīri ir pašas vides jēdziens, kurā vienu ārkārtīgi vērtīgu vienumu aizstāj kopa, kas veido jau savu noteiktu dzīvesveidu, uztveres veidu, cilvēka esības paņēmienu. Citiem vārdiem sakot, maznozīmīgi vēsturiskie objekti, daudzkārt atkārtoti, veido vienu nozīmīgu vēsturisko objektu, lai cik paradoksāli tas sākotnēji neizklausītos.

Tādu ļoti vienkāršu piemēru mēs redzam Rīgas koka arhitektūrā, kur koka arhitektūras objekti zuda ulmaņlaikos, zuda PSRS okupācijas gados, dodot vietu gan staltām celtnēm ar dažādu, diskutablu vērtību (piem., drausmīgā Intūrista viesnīca), taču zuda, arī Latvijas Republikai atgūstot neatkarību. Piemēram, klusajā centrā mēs varam nosaukt papilnam vietu, kur koka ēkas ir zudušas, atdodot vietu nekam, teiksim, divas ēkas Valdemāra ielā starp Emīļa Melngaiļa ielu un Stabu ielu tagad ir tukši pleķi, tajā skaitā bijušais Letonijas konventa nams, kur ir aizvadīti mani korporācijas meitenes un krāsneses gadi; līdzīgi ir ar ēku Pulkveža Brieža ielā starp Mednieku un Elizabetes ielu, kur nu stāvlaukums; līdzīgi ar Drēzena muižu Daugavgrīvas ielā, kuru nojauca, lai dotu vietu nekam jeb zālei. Tiesa, jāatzīst, ka koka ēku Elizabetes ielā starp Jeruzālemes un Antonijas ielu ir aizstājusi Mihailam Tālam piesaukta jaunceltne, taču, vai mums kā sabiedrībai kopumā ekstensīvi apsaimniekotajā lielpilsētā jaunceltne ir vērtīgāka par 19. gadsimta pat tipveida neoklasicisma koka apbūvi, var vēl diskutēt.

Rīga ir varējusi tā pagalam rupji izdarīties ar savu koka arhitektūras mantojumu tāpēc, ka liela daļa no tās nav iekļauta ne vietējas, ne reģionālas, ne valsts nozīmes arhitektūras mantojuma sarakstos, jo šie saraksti nav nekādi ārējie normatīvie akti, kurus pieņemtu kā Ministru kabineta noteikumus, bet tie ir kultūras ministra rīkojumi. Es šeit pat nerunāju ne par kādu Esena muižu Spilvē, Pārdaugavā vai Zaļo skolu Rīnūžos, Vecmīlgrāvī, par kuru nodedzināšanu man gribētos vienkārši cilvēciski raudāt. Šeit ir runa par koka arhitektūras maznozīmīgo objektu jaukšanu nost pa labi un pa kreisi Rīgā pēc sirds patikas, to maznozīmīgo objektu, kas veido pilsētas garšu arī Rīgā.

Šeitmēs plūstoši nonākam pie 2003. gada 29. maijā Saeimas pieņemtā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma (turpmāk – Rīgas likums). Visi manis minētie piemēri ir dabūjuši galu jau pēc likuma spēkā stāšanās. Rīgas likuma 10. panta otrā daļa un 11. pants jau kopš 2003. gada paredz, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome ir sabiedriski sabiedriska institūcija, un, pieņemot lēmumu attiecīgajā jautājumā (vairākos aspektos), jāņem vērā padomes sniegtais atzinums. Tātad tā ir tāda sabiedriska institūcija, kuras sastāvā ir septiņi valsts tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestāžu pārstāvji, kā arī viens UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāvis, viens kultūras ministra uzaicināts speciālists un viens pārstāvis no Latvijas Arhitektu savienības, kas vienīgā ir tīri sabiedriska organizācija, ja neskaita tai deleģēto arhitektu sertifikācijas valsts funkciju. Proti, sabiedriska institūcija, ko Ministru kabinets izveido pārsvarā no valsts pārstāvjiem, kuru atzinums ir jāņem vērā. Tas praksē nozīmē to, ka par Rīgu nelemj Rīgas amatpersonas, bet būtiska lemšana ir šai sabiedriskajai institūcijai, kas praksē var izdarīt izņēmumus un praktiski kā arhitektūras eksperti vērtēt dažādu jaunu objektu būvniecību, ēku un būvju rekonstrukciju vai nojaukšanu, kā arī pieminekļu ierīkošanu un atjaunošanu Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā.

Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanas un aizsardzības likuma (turpmāk – Kuldīgas likuma) projekta 9. un 10. pantā tāpat ir valstiski veidota sabiedriski konsultatīva padome, taču šajā likumā nav normas: „Pieņemot lēmumu attiecīgajā jautājumā, jāņem vērā padomes sniegtais atzinums.” Manā ieskatā tas pelna uzslavas un komplimentus tieši Kuldīgas likumam.

Latvijas Republikas Satversmes 58. pants paredz, ka valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam. No šīs normas izriet Valsts pārvaldes iekārtas likuma prezumētais valsts uzbūves princips, ka valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā, turklāt neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas. Proti, valsts pārvalde ir organizēta hierarhiski tādā izpratnē, ka katram ir augstāka amatpersona vai iestāde, turklāt augstāks par visiem ir Ministru kabinets, kas vispārēji īsteno pilnu institucionālo un funkcionālo pakļautību un pārraudzību, tajā skaitā augstākai amatpersonai ir pilnvaru pārņemšanas tiesības, ko Valsts pārvaldes iekārtas likums definē 37. pantā, proti, daudzos gadījumos gan pašvaldības domei ir tiesības pārņemt zemāku pastarpinātās pārvaldes iestāžu pilnvaras, gan ministrijas valsts sekretāram ir tiesības pārņemt padotībā esošas tiešās pārvaldes iestādes vadītāja pilnvaras. Īsumā – katrs atbild par savu amatu, un ir skaidra varas piramīda.

Kuldīgas likums ir progresīvāks (šī vārda pieklājīgajā nozīmē) par Rīgas likumu ar to, ka Kuldīgas likums tieši šādi ļauj atbildēt katram par savu: domei par savu, pilsētas būvvaldei par savu, Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei par savu. Principā esmu par Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes lomas stiprināšanu pilsētbūvniecības pieminekļu aizsardzībā, taču tas ir cita raksta temats. Šeit vajadzētu aprobežoties ar aizrādījumu, ka beidzot būtu jāsakārto tas, lai kultūras pieminekļu aizsardzību, sarakstus, normas veidotu ārējie normatīvie akti, piemēram, Ministru kabineta noteikumi, nevis saraksti ar variabliem vispārējiem administratīvajiem aktiem, kas pārsūdzami Administratīvā procesa likuma kārtībā, kā tas ir tagad.

Otra lieta, ko es vēlētos slavēt Kuldīgas likumā, ir 11. panta normas par ainavas aizsardzību. Proti, lai novērstu vai mazinātu negatīvo ietekmi uz saglabājamām Kuldīgas vecpilsētas vērtībām, it īpaši pilsētas siluetu, panorāmu un skatu perspektīvām, kā arī saglabātu vēsturiskās ainavas integritāti un novērstu tās piesārņojumu, padome veic sākotnējo ietekmes uz mantojumu novērtējumu tādai darbībai, kas paredz jaunu vertikālu vai horizontālu, vizuāli ietekmējošu objektu izveidi 25 kilometru attālumā no Kuldīgas vecpilsētas teritorijas. Rīgas likumā kaut kas tāds, neraugoties uz Rīgas panorāmu kā īpašu vērtību, nebija noteikts pat pašā Rīgā, kur nu vēl ārpus tās. Pirmšķietami liekas, ka šīs normas veiksmīgi aizsargās Kuldīgas ainavu no vēja parkiem tās tuvumā, kā arī no daudzstāvu objektiem.

Diezgan skumīgi, piemēram, ir vērot no ēkas Jēkaba ielā, kā Vecrīgā starp Jēkaba baznīcu un Vidzemes bruņniecības namu slejas Saules akmens. Tieši tāda vizuālā perspektīva ir jau trešā, ceturtā stāva līmenī, ja vēro Jēkaba laukumu no Atgriežu ielas puses. Ja normu pieņems šādā redakcijā, tad Kuldīgai šī nenormālība nedraud.

Kritiski gan izturos pret panta otrajā daļā minēto, ka, „lemjot par atļauju minētās darbības veikšanai, attiecīgā pašvaldība ņem vērā padomes atzinumu”. Manuprāt, tā ir Rīgas likuma kļūdas atkārtošana. Manuprāt, šos pienākumus var uzticēt arī Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei vai pašai Kuldīgas domei, jo lēmums ir jāpieņem tiesiski, raugoties skaidros kritērijos. Vēl var ieteikt pārskatīt 25 kilometru attālumu, spriežot, vai nav nepieciešams mazliet lielāks. Lai varētu redzēt objektu 25 kilometru attālumā, tam jābūt 33 metrus augstam, ja skatītāja esmu es augstpapēžu kurpēs, proti, ja acu augstums ir 1,7 metri. Likumsakarīgi, ka no otrā stāva redzamība ir tālāka, bet daudzas vēja turbīnas ir augstākas.

Treškārt, vēlos uzteikt, ka Kuldīgas likums atšķirībā no Rīgas likuma skaidri uzsver: pilsētbūvniecības piemineklim jābūt apdzīvotam. Proti, 5. panta 2. punkts paredz, ka nav pieļaujama tāda vēsturisko dzīvojamo ēku pārbūve vai šo ēku stāvu pārplānošana, kuras rezultātā tiek neatgriezeniski zaudēta iespēja izmantot attiecīgo ēku dzīvošanai. Atkal ar skumjām jāsecina, ka tāds humāns mērogs normām Rīgas likumā nebija paredzēts un vēsturisko klusā centra un Vecrīgas dzīvojamo ēku pārtapšana birojos un cita veida nedzīvojamās platībās galvaspilsētā ir norma.

Ceturtkārt, nacionāla mēroga inovācija, kuru vēlos patiešām atzīmēt kā komplimentus vērtu, ir apdrošināšanas pienākums, kā arī 7. panta pirmajā daļā ietvertā koncepcija, ka Kuldīgas novada pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības uz Kuldīgas vecpilsētas teritorijā esošu nekustamo īpašumu, kas tiek atsavināts. Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš dokumentā Nr. 2025/620 oponē: „Biedri norādījuši, ka, kopš stājās spēkā Pašvaldību likums, pašvaldībām vairs nav pirmpirkuma tiesību. Līdz ar to ir būtiski likumprojekta izstrādes laikā skaidrot, kāds būs mehānisms, lai realizētu šādu normu.” Šai opozīcijai neredzu tiesiska pamata. Ja Saeima likumu pieņems, tad šī būs speciālā tiesību norma, un no tiesību teorijas viedokļa nekādu problēmu nav. Turklāt pirmpirkuma tiesību izmantošana nenozīmē to, ka īpašniekam būtu pašvaldībai īpašums jāpārdod par kādu pārāk zemu vai citādi privātīpašniekam kaitējošu cenu. Pašvaldībai tas dod iespējas aktīvi piedalīties pilsētbūvniecības pieminekļa kopšanā atbilstoši šai valsts un pašvaldības funkcijai – UNESCO pilsētbūvniecības pieminekļa aizsardzībai, kas izriet, cita starpā, no Satversmes prezumētā par Eiropas kultūrtelpu un Satversmes 115. pantā nostiprinātajām tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē šīs ģenerālklauzulas plašākā nozīmē.

Piektkārt, vislabākais šajā likumā ir 7. panta otrā daļa, proti, Kuldīgas novada pašvaldībai ir tiesības Kuldīgas vecpilsētas būvju saglabāšanas un bojāejas novēršanas nolūkā ierosināt un veikt nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteiktajā kārtībā.

Ja parlaments to atbalstīs, likumsakarīga būtu šādas normas iekļaušana arī Rīgas likumā. Galu galā mums būtu jābeidz neauglīgās cīņas pret graustiem tikai ar nekustamā īpašuma nodokļa palīdzību, bet skaidri jānosaka, ka konkrēts Rīgas īpašums (vai Kuldīgas īpašums) ir pasaules kultūras mantojuma daļa un tā īpašniekiem ir konkrēti, plaši pienākumi, ko noteiktu un detalizētu Ministru kabineta apstiprināti noteikumi, lai atbilstoši Satversmes 105. panta normām realizētu konstitūcijas premisu, ka īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Būtu nepieklājīgi iztikt pavisam bez kritikas. Manuprāt, ja mēs pilnīgi pareizi ejam uz tādiem tiesību institūtiem kā pirmpirkuma tiesības vai piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām, tad vajadzētu likuma līmenī būt precīzākai tiesiskajai noteiktībai. Mazā Kuldīga noteikti to varētu atļauties, lai likumā nebūtu tādu formulējumu kā „apmales, portāli, durvju vērtnes, vējrādītāji un tamlīdzīgi” vai „mākslinieciski vērtīgas vides arhitektūras detaļas, piemēram, laternas un stabi”, vai arī „mūsdienu detalizācija pieļaujama attiecībā uz tādiem arhitektūras elementiem kā, piemēram, profils, dzegas risinājums, materiālu izkārtojums apdarē, durvju dizains un vēršanās veids, kā arī durvju pildiņi”. Tas, protams, tikai ieteikums, bet vai nu vajadzētu vienoties par konkrētiem terminiem, kas ir aizsargājami un kas ir laikmetīgi detalizējumi bez uzskaitījuma, vai, ja tas ir lietderīgi, pielikumā dot plašu uzskaitījumu, izvairoties no piemēram vai un tamlīdzīgi, kas strīdu gadījumā būs galvassāpju avots tiesību normu piemērotājam, mantojuma ekspertiem un administratīvā procesa dalībniekiem tiesā, ja domstarpības neizdosies risināt savstarpējās sapratnes gaisotnē.

Protams, arī pielikumā esošā karte ar zonas robežām ir pilnīgi nepieņemama. Likumā robežas jāapraksta precīzi ar ielu nosaukumiem un koordinātu punktiem, nevis ar shēmu. Oficiālā elektroniskā publikācija, protams, šobrīd ļauj publicēt arī videomateriālu, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tiesiskās noteiktības principu neviens nav atcēlis. Ja mēs privātpersonām uzliekam striktus, plašus pienākumus, tad arī robežām jābūt noteiktām ar konkrētām, teksta ekvivalentām normām. Tas viss ir risināms otrajā un trešajā lasījumā. Un neviens neliedz ikvienam arhitektam un interesentam rakstīt par to e-pastā: saeima@saeima.lv

Nobeigumā mans pienākums ir izteikt pateicību likuma autoriem, iniciatoriem un virzītājiem, īpaši bijušajai Kuldīgas novada domes priekšsēdētājai Ingai Bērziņai, Kuldīgas būvvaldes vadītājai Janai Jākobsonei, 14. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam Oļegam Burovam un Kuldīgas novada domes priekšsēdētājai Inese Astaševskai. Dabiski, brīvi tēsts, taču lielisks, uz nākotni vērsts instruments Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanā un attīstībā – perspektīvā ne tikai Kuldīgā vien. Cerams, ka sagaidīsim Cēsu, Jūrmalas un citu pilsētu kolēģus pulkā.