Kuldīga tūristiem vai mums pašiem?

Pēdējos gados Kuldīga kļuvusi par īstu tūrisma centru: skaista, sakopta, pilna tūristiem, daudz pasākumu. No malas tas šķiet brīnišķīgi: sociālajos medijos pilsēta ir populāra, uzņēmējiem, šķiet, klājas labi, tiek atjaunotas ēkas, un par to man tiešām prieks. Pats nereti lepojos, ka te dzīvoju. Tomēr vai šī attīstība tiešām nāk par labu arī tiem, kuri te dzīvo ik dienu?

Mana pēdējā laika problēma un jautājums: „Vai kafejnīcās pie mums ieviesta kāda tūrisma nodeva?” Neesmu tāds cilvēks, kam patīk sūdzēties, un manas darba specifikas dēļ samērā reti iznāk ēst ārpus mājām. Turpretī draudzene to dara biežāk un izteica neapmierinātību, kam gaužām piekrītu.

Nesen viņa vēlējās nopirkt tēju vietējā kafejnīcā, un par to paprasīti 3,50 eiro. Kādā citā vietā viņa redzējusi, ka ledus kafija maksā piecus eiro. Vēl kādā ēstuvē frī kartupeļi ar kečupu – 8,50 eiro. Tie ir Rīgas līmeņa vai pat augstāki skaitļi. Problēma tā, ka Kuldīgā nav Rīgas algu. Es bieži braucu uz galvaspilsētu, tur arī ēdu, un jāatzīst: daudzos gadījumos cenas ir pat zemākas nekā šeit. Tāpēc rodas loģisks jautājums: „Kāpēc vietējiem iedzīvotājiem savā pilsētā jāmaksā kā tūristiem?” Es saprotu, ka globāli cenas ir paaugstinājušās inflācijas un ģeopolitisko apstākļu dēļ, bet vai pieaugumam tiešām jābūt tik lielam? Citreiz laika trūkuma dēļ darba laikā ieskrienu kaut kur paēst, taču, izvērtējot cenas un piedāvājumu, opcijas sarūk.

Tā nav tikai naudas lieta. Tā ir arī sajūta, ka savējie paliek ēnā, un vēlme atbalstīt vietējos uzņēmējus pašiem kļūst mazāka. Nav arī runas par to, ka vecpilsētā bieži vien grūti atrast stāvvietu un kafejnīcās rindas ir garas. Protams, tūrisms ir svarīgs, un tā sniegtie ienākumi palīdz pilsētai augt. Taču, manuprāt, vajadzētu parunāt par līdzsvaru. Varbūt vietējiem ieviest kādas atlaides? Tas gan būtu sarežģīti, jo būtu grūti to definēt un pārbaudīt. Tomēr attīstībai nevajadzētu notikt uz vietējo cilvēku rēķina. Mēs vēlamies justies savai pilsētai piederīgi – gan vasarā, gan pārējā gada laikā.