Kristus augšāmcelšanās svētki – Lieldienas

Lieldienas kristīgajā ticībā apliecina to pašu, ko zinātne: viss atjaunojas, dzīvība ir mūžīga, tā nav iznīcināma, jo esamību un dzīvību radījis Dievs. Nāve un iznīcība ir nepareizas cilvēka rīcības jeb grēka sekas. Dieva Dēls Jēzus Kristus ir atpestījis pasauli no grēka, nāves un velna varas, un to pierāda viņa augšāmcelšanās – Lieldienas. Pēc nāvessoda – krustā sišanas – trešajā dienā, svētdienas rītā, Jēzus ar augšāmcelšanos mums apliecina Dieva mīlestību un piedošanu: cilvēks nav pamests iznīcībā un nāvē, viņam ir dota augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības cerība. Tā sākas jau šajā pasaulē, cilvēkam atsakot grēkam un lūdzot Dieva palīdzību svētdzīvei – dzīvesveidam bez apzinātas grēkošanas, jo grēks ir nepaklausība Dievam.

Visi atzīst, ka cilvēks ir visai tālu no pilnības un pasaule nav tāda, kādu mēs to gribētu redzēt. Paliek jautājums: „Ar ko tu sevi salīdzini, sakot, ka neesi ideāls?” Atbilde ir vienkārša: tu sevi salīdzini ar svēto, nemirstīgo, mūžīgo cilvēku, kas mīt tevī un ilgojas pēc citas – taisnīgākas, labākas, pilnīgākas – esamības, ko Bībele sauc par Debesu valstību. Tā ir svētā, mūžīgā, īstā esamība, no kuras atnāca Jēzus Kristus, lai mūs glābtu no pazušanas grēkā un nāvē. Paldies Dievam, cilvēkam ir maza izvēle: svētums vai grēks, dzīvība vai nāve, debesis vai elle.

Dievs dara visu, lai mūs glābtu: dod mums savu Dēlu, zinot, ka daudziem viņš var būt neciešams kā apsūdzība, jo cilvēkam patīk savus grēkus lolot un sevi vienmēr attaisnot, citus – apsūdzēt, īpaši tos, kuri aicina atgriezties, grēkus atzīt un izsūdzēt, iegūt Dieva piedošanu.

Dzīvesveida maiņu Kristus liek sākt ar sevi, nevis ar citiem. Viņš tam dod Dieva spēku. Es pats sevi nevaru mainīt – tā ir bezcerīga cīņa, kurā vienmēr zaudēšu. Grēks ir iedzimts, un no tā var atbrīvot tikai Dievs. Tādēļ pasaulē nāk Kristus, jo grēcinieks grēcinieku izglābt nespēj, to var tikai Svētais Dievs. Cilvēks šajā pasaulē vēl tikai top un ar Dieva palīgu, kļūstot par kristieti, piedzīvo savas Lieldienas – jaunpiedzimšanu.

To attēlo Lieldienu olas. Mēs esam čaumalā – miesā. Nāve to atņem, un mirstot mēs piedzimstam jaunai esamībai, tāpat kā putns izšķiļas no olas. Čaumala, vecā miesa, mums vairs nav vajadzīga, jo Dievs dod jauno, Kristum līdzīgo, mūžīgo miesu. Tas ir Lieldienu augšāmcelšanās piepildījums.

Pirmās kristīgās draudzes krāsoja olas asins sarkanā krāsā kā norādi uz Kristus upuri pie krusta. Saskaņā ar leģendu pēc Jēzus augšāmcelšanās viņa uzticamā sekotāja Marija Magdalēna devās uz Romu, lai sludinātu evaņģēliju, un tikās ar imperatoru Tibēriju. Viņa tam pasniedza olu ar sveicienu: „Kristus ir augšāmcēlies!” Imperators skeptiski atbildēja, ka cilvēka augšāmcelšanās ir tikpat neticama kā tas, ka šī ola varētu kļūt sarkana. Tajā pašā brīdī ola kļuva spilgti sarkana, tā apliecinot evaņģēlija patiesumu.

Kādi ir Kristus augšāmcelšanās pierādījumi? Pirmkārt, tukšais kaps. Pat Jēzus pretinieki neapstrīdēja to, ka kapā viņa nav. Viņi meloja, teikdami, ka mācekļi Jēzu no kapa izzaguši, bet tas bija neiespējami, jo vietu apsargāja bruņoti sargi. Otrkārt, neskaitāmas liecības no dažādiem cilvēkiem, kuri ar augšāmcelto Jēzu sastapās. Treškārt, Jēzus mācekļu radikālās pārmaiņas – no bailēm un slēpšanās, lai arī viņus nenotiesātu nāvē, uz neparastu drosmi, gatavību par savu ticību ciest un mirt. Ceturtkārt, kristīgās draudzes jeb baznīcas izcelsme. Tās eksplozīvai izplatībai visā pasaulē vajadzēja ļoti spēcīgu impulsu. Tā bija augšāmcelšanās. Parastu cilvēku dzīve beidzas kapā, bet Kristus īstā darbība ar augšāmcelšanos tikai sākās. Viņš vairs nebija ierobežots šīs pasaules esamībā. Ne sēras, ne halucinācijas, ne iedomas nevarēja radīt visvarenāko garīgo spēku pasaules vēsturē – kristietību.

Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus visiem!