Ko svinam, kāpēc un kā?

Šodien 1. aprīlis. Joku un šoreiz arī Ēnu diena. Rīt būs Zaļā ceturtdiena, arī Starptautiskā autisma atpazīstamības un Bērnu grāmatu diena. Tad būs Lieldienas un pēc tam atkal vesels birums dažādu jomu dienu: Starptautiskā sporta diena mieram un attīstībai, Pasaules veselības, Cilvēka kosmosā uzlidošanas, Kvantu, Balss, Cirka, Zemes diena un tā bezgala. Gandrīz katrā datumā ir kāda svinamā, atceres vai vienkārši atzīmējamā diena. Reizēm pat vairākas, un, iespējams, par visām pat nenojaušam, ja vien cītīgi nesekojam līdzi visaptverošam kalendāram. Manā darba plānotājā minētas tikai tās populārākās.

Nesen saņēmu sveicienu Laimes dienā. Izrādās, ka tādu jau pirms 14 gadiem ANO iedibinājusi tāpēc, lai uzsvērtu labbūtības nozīmi ikviena cilvēka dzīvē, aicinot laimi atrast arī mazajās ikdienas lietās, ne tikai lielos panākumos. Un to var svinēt ikviens neatkarīgi no profesijas, dzimuma, vecuma, reliģijas utt.

Par jēdziena atzīmējamā diena lietošanu, kā smejies, pat zinātnieki (lasi: valodnieki) strīdas. Vieni skaidro, ka vārdu atzīmēt ar nozīmi ‘svinēt’ var lietot arī literārajā valodā. Citi iebilst, jo tādā atzīmēšanā semantiski vēl jūtama krievu valodas vārda otmečatj ietekme. Labāk ir tos priecīgos svētkus, kā Latvijas Republikas proklamēšanas diena, Lieldienas, Jāņi u.c., svinēt. Savukārt tos bēdīgos notikumus, kā komunistisko genocīdu, Latvijas okupāciju u.tml., pieminēt, bet nesaprotamos pasākumus, kas neizraisa nekādas emocijas (kur nav skaidrs – paredzēta smiešanās vai raudāšana) var arī atzīmēt, tas ir, pieiet pie kalendāra un datumu apvilkt ar melnu, zaļu vai sarkanu zīmuli.

Lūk, par to tad arī stāsts. Kāda valodnieka blogā cita starpā izlasīju, ka latviešus var sagrupēt tā. Ir īgnā un depresīvā kapu tauta, kam sirdij tuvas atceres dienas. Ir dzīvespriecīgie svētku mīļotāji, kas svin da jebko un pat Pasaules iesnu dienā atradīs, par ko papriecāties. Trešā grupa ir tie, kuri neko nesvin un arī nepiemin ar sērām, tikai atzīmē – pieiet pie kalendāra, ap Mārtiņiem vai Lieldienām apvelk pelēku rimbuli. Savā ziņā tā, manuprāt, ir godīga attieksme.

Ar garīdznieku Uldi Gailīti (6. lpp.) runājām par Lieldienu būtību, kas ir Kristus augšāmcelšanās svētki un pēc kristīgām tradīcijām saskaņā ar likumu Par valsts svētku, atceres un atzīmējamām dienām kalendārā iezīmēti sarkanā krāsā, visiem ļaudīm dodot brīvdienas svinēšanai. Raugoties uz tādām apkārtnes dekorācijām kā milzu olas un resni putni, vērojot kārtējo iepirkšanās bumu lielveikalos, nodomāju: „Ko un kā svinam?” Paldies Dievam, vismaz svētdien baznīcas būs apmeklētas.

Priecīgas un arī svētīgas Lieldienas!