Kaste uzdod jautājumus

„Pārtika no labdarības kastes Rātslaukumā pazūd dažās minūtēs! Nu, kā tad tā?” decembrī neizpratnē man jautāja kāda kuldīdzniece. „Skolotāj, bet kaste jau tukša…” klases audzinātājai sacīja daži bērni, kuri kopīgo ziedojumu salikšanu nokavējuši un ar dāvanām aizgājuši tikai mirkli vēlāk.

Ik dienu piepildāmo kasti ar uzrakstu Ja tev šodien ir grūti, dāvana tev 2016. gadā pirmie zem Kuldīgas egles nolika Alternatīvās sākumskolas 3. klase, skolotāja Santa Reimane un idejas autors – Valtera tētis Andris Jūrmalis. Vēlāk tradīciju pārņēma visa V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, kurā nu šie bērni mācās 9. klasē. Arī pērn Adventes laikā dažādas klases lika kastē vecāku gādāto pārtiku. Nolūks patiesi cēls: veidot izpratni, ka citiem klājas grūtāk, mācīt līdzcietību un došanas prieku. Mazā Elizabete Priedoliņa 2016. gadā videosižetā sacīja: „Palīdzēsim visiem, kuriem nav, ko ēst, – lai viņi būtu labāki, lai nav jādara slikti darbi.”
Nevarēju iedomāties, ka šī kaste radīs tik daudz jautājumu. Kā tas nākas, ka tā iztukšojas zibenīgi? Vai palīdzība tiek tiem, kuriem patiešām grūti, vai tiem, kuri izmanīgāki, ik dienu deldē soliņus vai kuru nolūki nav godīgi? Vai viss kārtībā, ja bērni jautā, bet atbildi, iespējams, nesaņem, jo sarunu tēma arī pieaugušajiem nav vienkārša? Vai došanas prieks ir īsts, ja pat skolotāju vidū jūtams rūgtums, ka ziedojumi var nenokļūt īstajās rokās? Un kuras rokas ir īstās? Un cik daudzām lietām vienās rokās jānonāk? Un vai par to vispār jādomā?
Pēc skolas un Kurzemnieka intereses pašvaldības policija ielūkojās videokamerās un secināja: skolēni ierodas noteiktā laikā un tūlīt pie kastes nāk cilvēki, dažkārt vieni un tie paši, kuri to gaida un pārtiku nes prom veseliem maisiem… Skaidrs, ka neviens negrasās ļaudis šķirot: pienākas tev vai ne. Bet policijas ziņās lasījām: dažu, kurš teicis, ka klājas grūti, nācies pamācīt, ka diez vai viss pienākas vienam – derētu ko atstāt arī citiem. Varētu jautāt: bet vai ir labi, ka kasti redz novērošanas kamerās. Tie, kas trūcīgi, nereti ir kautrīgi – varbūt nekad nepieies? Varbūt meklēt citu veidu, kurā palīdzība sasniedz konkrētus adresātus? Bet zinām, ka daudzi nenokļūst nekādos sarakstos un citādi var atbalstu nesaņemt. Varbūt tiešām rīkoties pēc principa: „Kad tu dosi dāvanas nabagiem, lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā!” Dot un nemeklēt, kur paliek.
Skolas vadības pārstāve Sangrita Upeniece skaidro: „Bērniem mācām ziedot ar labām domām, uzsverot, ka paņems tas, kuram vajag. Ja kāds to izmanto, tas ir uz viņa sirdsapziņas. Tā bijis visus gadus. Bet vairāki mums teikuši paldies. Esam arī sprieduši, vai turpināt vai ko mainīt.”
Tradīcija ir vērtīga. Vai to mainīt vai saglabāt, ar vienu aci tomēr pieskatot vai ne? Par vienu gan esmu pārliecināta: ar bērniem jārunā arī par neērtām tēmām. Dažkārt viņi ir gudrāki par mums. Man liktos: lai viņi kopā ar dāvanu devējiem vecākiem izlemj, kā sirds liek rīkoties.