Kas tā labā dzīvošana?

Arvien biežāk dažādās jomās tiek runāts par labbūtību. Pavisam jauns no angļu vārda well-being ņemtais termins gan nav. Emocionālās labsajūtas un ekonomikas krustcelēs tas sācis aizstāt agrāk vairāk izmantoto labklājību jeb welfare. Lai vai kā, gan viena, gan otra vārda nozīme ir labi saprotama – var neņemt burtiskos pārnesumus no svešas mēles un runāt par labu būšanu vai labu dzīvošanu, kas skan daudzās latviešu tautasdziesmās. Taču ir 21. gadsimts, jau teju 20 gadus esam Eiropas Savienībā, cītīgi izpildām tās regulas, tostarp kopējās lauksaimniecības politikas nostādnes.

Nesen Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra konferencē vairāku ministriju amatpersonas, dažādu nozaru speciālisti un vienkārši zemes kopēji piecas stundas no vietas sparīgi diskutēja, kā stiprināt labbūtību laukos. Vienlaikus izskanēja tas, ka tieši laukos ir tā labā dzīvošana: miers un klusums, skaista daba, tīrs gaiss un maza noziedzība. Ja vēl ir elektrības pieslēgums, ātrs internets un labs mobilā tīkla pārklājums, tad vispār var dzīvot, kā saka, cepuri kuldami. Protams, tikai tie, kas to var atļauties, tātad – bagātnieki. Tie, kuriem ir savs auto un nauda degvielai, labi atalgots darbs, bet nav vairākas reizes dienā jāvadā bērni uz 20–30 km attālo skolu un ārpusklases nodarbībām pilsētā, jo citādi jau neiznāk laika strādāt. Un tāda šurpu turpu braukāšana pa drausmīgajiem lauku ceļiem var novest pie tā, ka puslīdz normālā, vismaz divus tūkstošus eiro (pēc lauksaimnieku ieskatiem) lielā alga tiek atstāta autoservisā.

Kāds zemnieks ierosināja parēķināt, cik kilometru varētu noasfaltēt par to naudu, kas samaksāta par auto remontu slikto ceļu dēļ.

Latvijas Valsts ceļu pārstāvis konferencē vairākkārt uzsvēra, ka mērķiem jābūt saprātīgiem – ceļu atjaunošanai ir tikai nodokļu maksātāju nauda, bet tie lielākie devēji grozās Rīgā vai ap to vien. Tātad gludiem jābūt tiem lielceļiem, pa kuriem brauc vairums uzņēmēju, un tas izriet no valsts ceļu programmas. Kāds zemnieks ierosināja parēķināt, cik kilometru varētu noasfaltēt par to naudu, kas samaksāta par auto remontu slikto ceļu dēļ. Cits atsmēja, ka tas jau arī bizness: autoservisi nemaz nav ieinteresēti, lai ceļi būtu labi. Un vispār kas gan notiks, ja laukos salabos ceļus, sabūvēs rūpnīcas, uzlabos citu infrastruktūru? Tad Rīgā koncentrējies darbaspēks sāks plūst uz laukiem, būs liela satiksmes intensitāte, diemžēl arī negadījumi, tiks piesārņots gaiss un zeme, saradīsies noziedznieki, bet pazudīs stārķi un meža zvēri, kas tagad mierīgi klīst pa laukiem un mielojas pamesto māju ābeļdārzos. Viss miers un klusums pagalam! Ne miņas vairs no labbūtības jeb labas dzīvošanas tādā izpratnē. Tādas paradoksālas ir tās emociju un ekonomikas krustceles.