Kas pelnīts, kas nepelnīts?

Kad cilvēkam pienāk pensijas vecums un viņš nolemj aktīvās darba gaitas beigt, labskanības nolūkā reizēm mēdz teikt: dodas pelnītā atpūtā. Interesanti gan, kas ir pelnīta un kas nepelnīta atpūta. Cik gados un kurā jomā pienāk laiks atpūsties par valsts naudu – patiesībā par to naudu, kas uzkrāta no mūsu pašu iemaksām? Kāds ir taisnīguma un vienlīdzības princips? Mana mamma pensijā drīkstēja iet no 55 gadiem, bet tēvam vajadzēja strādāt vēl pēc 65, jo padomju laikā izsūtījumā Sibīrijā nostrādātie gadi, sūri, grūti maizes garoziņu pelnot, tika izsvītroti. Tagad ir otrādi – represētie var vecuma pensiju saņemt agrāk nekā citi.

Pēc likuma pelnīta atpūta pienākas arī tiem, kas Kuldīgā ik dienu laiski zviln uz soliņiem Liepājas ielā vai citur un kurus pēc grādīgo dziru malkošanas pašvaldības policija gādīgi izvadā pa mājām. Gan jau to 20 gadu apdrošināšanas stāžu arī viņi būs sakasījuši.

Tā ir morāle, bet cita lieta – nauda. Atcerieties, ko 2012. gadā teica toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele: „Skarbā patiesība ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules (padomju un neatkarīgā Latvija – aut.), un pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.”

Tikko no jauna uzjundījusi diskusija par izdienas pensijām, jo sistēma beidzot jāpadara vienlīdzīgāka attiecībā pret pārējiem pensionāriem. Izskanējuši ļoti dažādi viedokļi, tai skaitā norāde, ka jau sen vajadzējis tikt vaļā no šīs padomju atraugas. Tā nu nebūs tiesa, jo tiesības uz izdienas pensiju gan tika piešķirtas tajā citā Latvijā, bet tikai Iekšlietu ministrijas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm un militārpersonām. Kopš 1998. gada – tātad tagadējā Latvijā – saņēmēju loks pakāpeniski tika paplašināts un tagad iekļauj arī prokurorus, tiesnešus, Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas, atsevišķu kategoriju māksliniekus, mediķus, militāro organizāciju un vēl citus darbiniekus. Izdienas profesijās Latvijā nodarbināti aptuveni 24 tūkstoši cilvēku, viņu vidējais vecums ir nepilni 50 gadi, šogad šo pensiju summa sasniegs 135 miljonus eiro, bet 2030. gadā – jau 207 miljonus. Nav jau arī noslēpums, ka kāda daļa izdienējušo turpina strādāt, tikai citā nozarē vai privātbiznesā, ja vien nav sabojājuši veselību, citus ārstējot, dzenoties pakaļ bandītiem, glābjot cilvēkus un mantu no uguns liesmām vai birojā rakstot protokolus. Nu, nebūs viegli atrast vienlīdzības pareizo mērauklu.