Kas man ir 24. februāris?

24. februāris ir un joprojām būs mana vārdadiena. Taču tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Daudzus gadus šīs dienas tradīcija bija ar draugiem iet uz kino. Bieži gājām uz Oskaru svaigi saņēmušu filmu, un smējos, ka balvas pasniegšana pielāgota šim datumam. Vēl 24. februāris man bija Igaunijas neatkarības diena – smējos, ka Latvijas karogi izlikti arī man par godu, un reiz svinējām, tērpušies igauņu krāsās.

Bet pērno vārdadienu aizmirst nav lemts. Nav iespējams aizmirst paralizējošo tukšumu sevī, izdzirdot vārdus: Krievija Ukrainā sākusi karu…
Manā dienasgrāmatā pandēmija pārstāja eksistēt. Nu likās svarīgi fiksēt neiedomājamo tepat blakus. Mana mamma, jauna skolotāja, 1945. gada rudenī, tūlīt pēc 2. pasaules kara, sāka rakstīt dienasgrāmatu par to, kā pretdabiskā padomju vara ielauzās izglītībā un cilvēku likteņos, tos izkropļojot. Nekad nespēju iedomāties, ka man dienasgrāmatā vajadzēs fiksēt, kā vēsture, kas dzīvoja vairs tikai grāmatās vai filmās, atgriežas. Ka nezvērs, ko domājām mirušu esam, tikai snauda un atmodās vēl zvērīgāks. Ka filmās par Latvijas pagātni caur asarām redzēšu Ukrainas šodienu.
Gads licies gan bezgala garš, gan tik saspiests, ka izdzīvots laikmets, ja ne pat ēra. Pasaule, neizmērojama ļaunuma satricināta, paldies Dievam, lēnām nomet miglas plēvi no acīm un sāk atcerēties, kas tai patiesi svarīgs: intereses vai vērtības. Kā saka Andrejs Piontkovskis, krievu zinātnieks ASV, dzīvojam cilvēces zvaigžņu stundā – izšķirošā vēstures brīdī.
Ir noieta vārdos neizsakāma emociju un atziņu skala. No šoka un nespējas noticēt cauri stindzinošām bailēm, cauri vēlmei norobežoties, lai patiesība dvēseli nesagrauj, cauri sirdi plosošai bezspēcībai, tomēr paliekot pie nerimstošas intereses par Ukrainas likteni, kas sasiets ar mūsējo, non”akot pie līdzjūtības cilvēkiem tur un nu jau arī mums blakus, pie rīcības un atbalsta, pie ukraiņu drosmes un ticības iedvesmotas latvieša pašapziņas, pie gandarījuma, cik atvērti, dāsni un stipri spējam būt paši. Pie atziņas: „Tici, dari un uzvari!”
Mēs zem mierīgām debesīm nespējam apjaust, ko jūt miljoni ukraiņu: pilsētas, ciemus, mājas un tuviniekus zaudējušie, zem sirēnām bez gaismas, siltuma, ūdens dzīvojošie, visās pasaules malās patvērumu radušie, savu zemi līdz pēdējam aizstāvošie. Tomēr tieši viņu nezlamnistj* liek civilizētajai pasaulei to uzņemt ar ovācijām, bet dvēseles inteliģenci, sirsnību, skaistuma un humora izjūtu pat frontes līnijā apbrīnot ar aizkustinājumu.
„Vesels gads barbariska kara, bet joprojām sakām labvakar. Laikam esam optimisti,” pasmaida Ukrainas žurnālists Dmitrijs Gordons. „Ieročus dod tikai tiem, kuri grib uzvarēt,” saka par kara psihoterapeitu dēvētais Oleksijs Arestovičs.
Kaut gan pērn šaubījos, uz kino ar draugiem vārdadienā aizgāju. Šogad nešaibos – svētkus sev neliegšu. Ļaunais to vien gaida, lai pārstājam dzīvot. Nedosim viņam to prieku!

• Nelokāmība, neuzvaramība