Kad nonāc straumē

Filma bez vārdiem. Ir tikai skaņas un mūzika. Dzīvnieki gan izskatās un kustas, gan izklausās kā dzīvnieki.

Filma, kuru grūti izstāstīt. Tehniski, vizuāli un kinematogrāfiski noslīpēta, sižets raits un aizraujošs. To skatoties, var saredzēt tik daudz vieglāk vai grūtāk pamanāmu līdzību ar attiecībām cilvēku pasaulē, ar dabas un cilvēku attiecībām. Var iztēloties baisu nākotnes scenāriju, bet var ticēt draudzības spēkam.

Tiem, kas vēl nav redzējuši, īsumā: filmas galvenais varonis Kaķis pēc tam, kad milzu plūdos tam vairs nav māju, atrod patvērumu burulaivā, kurā ceļo cauri mistiskām ainavām, cenšoties izdzīvot un sadarboties ar citiem dzīvniekiem – Kapibaru, Lemuru, Suni un Putnu (tādā secībā tie pievienojas).

Jaunā, talantīgā režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma Straume ar ovācijām uzņemta Kannu kinofestivālā, Ansī animācijas filmu festivālā ieguva četras balvas, Melburnas Starptautiskajā kinofestivālā izpelnījās īpašu žūrijas atzinību. Un noteikti būs vēl un vēl – gribas tam ticēt un novēlēt, lai Zilbalodis no Latvijas kļūst pazīstams visā pasaulē. Jau šoruden filmu sāks demonstrēt kinoteātros ASV, Kanādā, Vācijā, Spānijā, Itālijā, Dienvidkorejā, Japānā, Austrālijā un citur.

Bet mums, skatītājiem, galvenais ir emocionālais pārdzīvojums, kas neatstāj vēl ilgi pēc 85 minūšu filmas noskatīšanās. Kuldīgas kinoteātrī pēc seansa iestājās mulsums. Aplaudēt? Celties kājās? Vēl ne? Sajūta, ka gribas satikt režisoru, parunāt ar viņu. Asaras acīs. Gan par daudzšķautņaino saturu, gan fantastisko skaistumu, gan komponista Riharda Zaļupes debešķīgo mūziku.

Skaņu režisors francūzis Gurvals Koiks-Gallass (Gurwal Coïc-Gallas) filmā bez vārdiem iznācis tāds kā galvenais aktieris un intervijās atzinis, ka visas skaņas atspoguļo Kaķa emocijas, tāpēc savā skaņu bibliotēkā noklausījies tūkstošiem ierakstu, lai viļņiem, putniem fonā vai meža šalkoņai atrastu visprecīzāko. Bet ar dzīvnieku balsīm gājis visādi. Piemēram, kaķa balss patiesībā ir kombinācija no trim dažādiem kaķiem, bet lemurs dzīvē radot tikai divu veidu saucienus, ko režisors zoodārzā ierakstījis, nācies meklēt vēl citas skaņas, un tās aizgūtas no pērtiķiem. Bet, lai iegūtu kapibaras balsi, tā esot jākutina, taču pēc desmit minūšu kutināšanas skaņa bijusi tik muļķīga un smieklīga, ka noklausījušies vai visus pasaules dzīvniekus un beigās palikuši pie kamieļa mazuļa.

Bet visgrūtāk bijis radīt laivas skaņu ezerā, jo, ja ūdens ir rāms, skaņas neesot. Beigās ierakstījuši tādu skaņu, ka pa ūdeni velk virvi.

Jā, neviens filmā nerunā, bet top skaidrs un atmiņā iespiežas tas, ko katrs dzīvnieks otram pateicis. Dīvaina pēcsajūta. Gan skumja, gan gaiša.