Kā svinam un sveicam

Nupat aizvadīju savu dzimšanas dienu. 1. aprīlī dzimušajiem jau tā nevar neizdoties. Biju nolēmusi šoreiz daudz nesvinēt, tomēr radīt sev mazliet prieka. Bet diena izvērtās tik pilna apsveikumiem! Tā mums tagad iet daudziem.

Tradīcijas mainījušās. Turklāt esam tik atšķirīgi, ka vieniem svinēt ir tikpat svarīgi kā elpot, citi to nevēlas nemaz. Saziņas kanālu saradies tik daudz, ka knapi spējam reaģēt: nāk sveicieni feisbukā, vatsapā, mesendžerī un īsziņās; zvanīt labāk nākamajā dienā, jo īstajā runāt nav laika. Reizēm jūtos kā veco laiku telefona centrālē, kur darbiniece ātri pārsprauda vadiņus, lai savienotu sarunu partnerus. Sevišķi pandēmijas periodā, kad tikties nevarējām, virtuālie sveicieni uzplauka sprādzienveidīgi. Šogad parēķināju: lai katram sveicējam par viņa ziņu pateiktu vismaz paldies vai izdomātu personiskākus pateicības vārdus, ar telefonu pavadīju piecas sešas stundas…
No vienas puses, priecājos: nezināju, ka tik daudzi vēl domā, ka esmu dzīva. Un paldies katram, kurš mani atcerējās: steigas laikmetā tas nav maz. No otras puses, tas stipri nokausē… Un gribot negribot liek aizdomāties, kādus sveicienus citiem sūtām. Nu, piekritīsiet taču, ka pa īstam sasilda tie, kas ir vairāk par standarta frāzēm „Bučas!”, „Daudz laimes!”, „Sveiciens svētkos!” u.tml. Gadās arī tā, ka divas vai trīs reizes saņemam vienu un to pašu jau gatavo bildīti vai video, kas klejo internetā. Ja patiesi vēlamies otram pateikt ko tādu, ko citam nepateiksi, ticiet man – vienas minūtes vietā veltot kaut vēl dažas, arī virtuāli varam radīt ko oriģinālu: izdomāt neparastākus vārdus, atcerēties kādu kopīgu epizodi, paši ko interesantu nofotografēt, atrast jubilāra bērnības vai jaunības bildi, piemeklēt video ar zīmīgu dziesmiņu utt. Lai gaviļnieks justu, ka esam par viņu domājuši ilgāk par dažām sekundēm. Tam būs cita vērtība. Un kas gan varētu būt vēl lielāka vērtība kā cilvēki mums apkārt? Tostarp tādi, kuri saprot, kuram no mums ir svarīgi dzīvi svinēt kaut ar maziem prieka mirkļiem, un kuri māk tos sarūpēt.
Sen nesatikts bērnības draugs man feisbukā nupat uzrakstīja: „Joprojām atceros, kā no savām mājām uz tavām gāju svinēt tavu dzimšanas dienu.” Tas aizkustināja. Pēc 50 gadiem tas mums vēl ir atmiņā! Paldies mammītei un tētim, kuri mācīja dzimšanas dienas allaž svinēt pie balti klāta galda ar visādiem labumiem, ar torti un svecītēm, ar pucēšanos un ar draugiem, kuriem katram tika sūtīts ielūgums, un šīs tikšanās svinīgi ir iemūžinātas tēta bildēs.
Pandēmija ilgi liedza svinēt kuplā skaitā, tāpēc kā īpaši saldus augļus atceros mirkļus, kad dāvanas viens otram pasniedzām pagalmā vai pa logu, kaut uz soliņa pasēdējām vai uz mirkli tikāmies kāpņu telpā. Lai kā mainītos tikumi un tradīcijas, zelta vērtē ir katra tikšanās dzīvajā. Virtuālo sveicienu straumē pat pusstunda kafejnīcā ar draugu, vakariņas restorānā vai izbraukums dabā jau kļūst par īstiem svētkiem. Bet tādus atceramies ilgi.