Kā nebūt upurim

Vispirms liels paldies visiem tiem Kurzemnieka lasītājiem, draugiem un atbalstītājiem, kuri atsaucās mūsu aicinājumam dalīties ar savu pieredzi saistībā ar garajām gaidīšanas rindām pie ārstiem speciālistiem. Kad nesen feisbukā ievietojām aicinājumu pastāstīt par konkrētiem negadījumiem ar sadzīves tehniku, tad gandrīz nebija nekādas reakcijas. Taču ar medicīnu ir pavisam citādāk. Mums raksta, ar mums sazinās, grib pastāstīt. Es nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību, bet, pateicoties tai, saprotu arī to, cik sasāpējusi mūsu sabiedrībā patiesībā ir šī problēma. Un vēl jo sāpīgāk ir tas, ka cilvēkiem nepieciešama palīdzība, kuru viņi nesaņem šodien, un arī mēs nevaram palīdzēt uz sitiena. Varam par to runāt, rakstīt, diskutēt un veicināt meklēt risinājumus, bet skaidrs, ka tas nav vienas dienas jautājums. Tā nav burvju nūjiņa, kura vienā mirklī atrisinās visas problēmas.

Bet manas pūles iegūt komentāru par šo tēmu no ģimenes ārstiem šoreiz nebija veiksmīgas. Mēs, protams, zinām, ka viņiem ir liela slodze un komentāru sniegšana par jebkuru tēmu nav obligāts pienākums, savukārt žurnālistam vienmēr ir ierobežots laiks. Neliela saruna ar vienu no ģimenes ārstiem pa telefonu man izdevās, taču tie bija galvenokārt argumenti, kāpēc negribētos šo tēmu vispār komentēt. Es respektēju arī šādu viedokli un zinu, ka mēs katrs redzam situāciju no sava redzesloka.

Tas ārsta minētais arguments, kas man kaut kur galvā aizķērās un rosināja pārdomas, bija par to, ka mūsu izvēlētā tēma – ārstu speciālistu pieejamība vai drīzāk jau nepieejamība – ir pārāk plaša, ir labi zināmi iemesli, kāpēc tā ir (mājiens Veselības ministrijas un kopējās valsts politikas virzienā), un tas, ko mēs šeit, Kuldīgā vai novadā, varam pateikt, tāpat neko nemainīs. Varbūt varētu piekrist, taču tajā pašā laikā mēs esam tie, kas esam, un tur, kur esam, mēs varam rīkoties tikai savā vietā un laikā. Nevaram izlikties, ka šādas problēmas nav. Protams, tā ir visā Latvijā, taču arī mēs varam, drīkstam runāt, un mums par to ir jārunā. Ja mēs neklusēsim, būsim aktīvi, arī politika būs spiesta mainīties.

Es zinu, ka lielas, sarežģītas, samilzušas problēmas gandrīz ikvienam cilvēkam dabiski rada bezizejas sajūtu, gribas nolaist rokas un nedarīt neko. Taču vienmēr spēkā ir arī princips – saprast, ko es varu ietekmēt un ko ne. Manuprāt, veselības aprūpes politikas veidošanā varam līdzdarboties. Dzīvojam tomēr demokrātiskā valstī. Labs piemērs ir šodien mūsu rakstā minētā Diabēta biedrība, jo iestāties par savām tiesībām, sanākot kopā, vienmēr ir efektīvāk.