Kā būtu, ja tagad būtu tad?

Mana Ak, skaistā jaunība bija 80. gados. Un tā bija interesanta – piepildīta ar notikumiem, priekiem, bēdām un arī neizdošanos. Tā bija jaunība! To tieši tādu veidoja mana ģimene, skola, valsts iekārta, politika, laikapstākļi, ģeogrāfiskā vieta, ideoloģija, informācijas un preču pieejamība vai neesamība. Ko es būtu gribējusi no tā, kas jauniešiem ir tagad? Aiziet – pasapņosim!

Viedtālruņi. Atceros, kā gaidīju zvanu no man simpātiska puiša: visu laiku vēroju zaļo telefona aparātu uz tēva rakstāmgalda, vai neiezvanīsies. Tad steigšus jāpaceļ, lai mamma klausuli nepaņemtu pirmā. Gaidīju, jo pašai ciparu ripā uzgriezt foršā puiša telefona numuru īsti nebija drosmes. Pie šīs pašas sāpes – internets, sociālie mediji, mūzikas klausīšanās iespējas. Kasešu magnetofons kādu laiciņu bija jālūdz Salavecim, lai atnes Jaungada dāvanā. Kasetēs dziesmas ierakstīja kāds, kas to prata, vai bija jāmeklē nopirkt Rīgas slavenajā Latgalītē (tirgū).

Mode un skaistumkopšana. Mammai bija šujmašīna Čaika, modes žurnāls Burda ar piegrieztnēm un pa blatu dabūts audums. Rezultāts – es pašas šūtos minisvārkos ar lepni izslietu zirgasti devos Rīgas ielās, braucu ar sabiedrisko transportu, viszinošo tantiņu komentāru pavadīta: „Kas gan no tās jaunatnes izaugs!” Skolā pirms komjauniešu balles pie durvīm gan bija pārbaude, un acu tušu vajadzēja nomazgāt.

Pasaules redzēšanas iespējas. Kuldīgas veikalā iepirkās puisis no Āfrikas. „Skat, skat! Redzēji?” viens otram vietējie piebakstīja un atskatījās. Par LGBT vispār nerunāja – nu, pavisam nemaz. Ļoti labs draugs (ne mans puisis) bija uzticams, un ar viņu varēja parunāt par visu, arī par to, kā man iet vai neiet ar puišiem. Vēlākos gados viņam bija problēmas ar alkoholismu – grūti būt nesaprastam un aizliegtam.

Tiktāl skaidrs – vieni labumi. Bet kas man nepatiktu?

Sociālie mediji rada milzīgu skaistuma standartu slogu. Jaunībā jau tā liekas, ka esmu ša-a-ausmīgi resna, deguns par lielu, kājas par īsu, tāpēc neviens mani nemīl, bet tagad šis spiediens – sevi nepieņemt – ir vēl lielāks.

Steiga un stress. 80. gados nebija jāatbild uz telefona ziņām 24/7. Tas šķiet labi, ka varu jebkurā laikā parunāt ar jebkur mītošu, sev tuvu cilvēku vai virtuālajā pasaulē patusēt ar tur iegūtiem domubiedriem. Bet, ja saziņā ir stresaini lēmumi vai darba problēmas, nervu sistēmai tas diez kas nav. Agrāk cilvēki vairāk tikās, sarunājās, nevis tikai sarakstījās. Cik mīļi atcerēties, ka mamma pa daudzstāvenes ceturto logu skaļi sauca: „Pusdienās!” Tad visiem bērniem galva pagriezās saucējas virzienā, jo tā tika sasaukts jebkurš.

Spriedelējums tīti teorētisks, jo – kas bija, tas bija, kas ir, tas ir. Skaista ir jaunība! skan vienādi visos laikos.