Jāsper pirmais solis, jāatrod domubiedri

Ilze Stukule, vieglatlētikas trenere:

– Ar skriešanu var nodarboties jebkurš, ja vien nav problēmu ar muguru vai locītavām. Vienmēr ir ieteicama staigāšana un nūjošana, kas ir labas alternatīvas. Tiem, kuri ar sportu sen nav nodarbojušies, sagatavošanās ir atkarīga no laika, kas palicis līdz sporta pasākumam. Ja ir doma piedalīties 9. augusta Kuldīgas pusmaratonā, tad divu nedēļu laikā to izdarīt nevar. Normāls, kustīgs jaunietis var to noskriet un justies labi, bet cilvēkam gados bez sagatavošanās arī piecu kilometru distance, visticamāk, būtu izaicinājums. Es ieteiktu sākt ar iešanu un nūjošanu. Sākumā divas trīs reizes nedēļā, tempu un distanci palielinot. Viss atkarīgs no paša cilvēka, jo katrs ir atšķirīgs: jāizvērtē svars, vecums, ikdienas kustības.

Ļoti liela nozīme ir arī miegam, jo tas ir galvenais, kas veicina atjaunošanos. Laba izgulēšanās veicina treniņu efektivitāti, samazina traumu risku un uzlabo pašsajūtu. Ēšanai un šķidruma dzeršanai uzmanība jāpievērš ne tikai sacensību dienā, bet jau vairākas dienas iepriekš, īpaši siltā laikā.

Ir kāda tipiska iesācēju kļūda, kuru bieži var ievērot: cilvēki skrējienu sāk pārāk lielā tempā vai uzreiz cenšas pieveikt ļoti garu distanci. Daudzi domā, ka, kustoties ātrāk, sasniegs labākus rezultātus, taču pārslodze rada nevajadzīgu stresu sirdij un organismam kopumā. Pat nesagatavots cilvēks lēnā tempā pārsteidzošā kārtā kādu laiku var skriet. Bet, ja sāk ar pārāk lielu tempu, sirds tam nebūs gatava un pulss uzlēks mākoņos.

Aicinu Kuldīgas pusmaratonā kaut vai atnākt atbalstīt citus. Šie tautas sporta pasākumi ir vērtīgi, jo piedalīties var jebkurš, izvēloties sev piemērotu distanci. Ne vienmēr vajag uzvarēt, un to nevar visi – svarīgi ir arī sevi pārvarēt, sasniegt konkrētu mērķi. Šī iemesla dēļ dalība vai būšana kopā ar līdzīgi domājošajiem ir priekpilna un ar pozitīvām atmiņām.

Vieglāk ir sākt, ja ir treniņu plāns. Treneris izvērtē gatavību un veselību, izvirza sasniedzamos rezultātus. Ja mērķis ir, jābūt arī motivācijai. Protams, tas ir darbs ar sevi. Ja plāns gatavs, tad jāturas pie tā un jādara. Kā saka – vienmēr jāsper pirmais solis, bet to izdarīt ir visgrūtāk. Vieglāk ir tad, ja atrasta domubiedru grupa. Tad kopā, vienam otru motivējot, sasniegt mērķi liekas tīrais nieks.

Lai izvēlētos sev piemērotāko distanci, vispirms jāizvērtē paša sagatavotība. Iesācējiem es ieteiktu sākt ar pieciem kilometriem, lai par izdarīto būtu prieks un būtu arī vēlme turpināt sportot. Šādi prāts iegūst gatavību garākai distancei. Svarīgi ir nevis tikai piedalīties, bet arī procesu izbaudīt un gūt pārliecību, ka sportošana var kļūt par dzīvesveidu. Kad neliela skriešanas pieredze iekrāta, var pievērsties nākamajam mērķim – desmit kilometriem.

Es savam pirmajam pusmaratonam gatavojos pusgadu. To paveicu 50 gadu vecumā, trenējoties divas trīs dienas nedēļā. Jāatceras, ka es esmu sportojusi visu mūžu, tāpēc nebiju iesācēja. Taču arī cilvēks bez sportiskas pagātnes ar neatlaidību un disciplīnu var sasniegt labus rezultātus.