Iedrošinot un atbalstot

Es zinu, ka lasīt komentārus pie interneta ziņām nav veselīgi. Un tomēr… Grūti tos neatvērt pie rakstiem par pēcdzemdību depresiju. Arī es no sirds bēdājos par dažus mēnešus veco bojāgājušo meitenīti Luīzi. Kamēr nav noskaidrots, kas īsti noticis, uzskatu, ka cilvēkiem vajadzētu secinājumus paturēt pie sevis.

Atgriežoties pie redzētajiem komentāriem, kuros apgalvots, ka kādreiz tādu problēmu nebija, sievietes bija stiprākas un ar visu tika galā, ka tādas pēcdzemdību depresijas nebija un tā vispār ir izdomāta slimība, gribas tik daudz ko pateikt pretī… Visvairāk nesaprotu vienu – kāpēc tik daudzas sievietes nespēj, nemāk vai nevēlas cita citu atbalstīt un būt kaut mazliet empātiskas? To briesmīgo un noniecinošo attieksmi esmu novērojusi ne tikai komentāru sadaļā pie dažādiem rakstiem internetā vien. Un tie nav tikai troļļi!

Paaudžu konflikti par dažādām tēmām nav nekas jauns. Un tomēr… Patiešām apnicis tas „mūsu laikos tā nebija”. Protams, nebija. Viss plūst, viss mainās. Bet vai tad patiešām bija labāk? Reizēm šķiet, ka viedoklis tiek izteikts, tēmā neiedziļinoties. Tas, ka kādreiz par pēcdzemdību depresiju, seksu, homoseksuāliem cilvēkiem un citām neērtām tēmām nerunāja, nenozīmē to, ka tā visa nebija. Ja kaut ko nesaprotam vai nepieņemam, tas nenozīmē, ka tas neeksistē. Es priecājos, ka šobrīd cilvēki par tik daudz ko runā skaļi, drosmīgi dalās ar savu pieredzi un iedrošina citus meklēt palīdzību, ja tā nepieciešama.

Depresijai mēdz būt smaidīga seja. Ne vienmēr no malas var pamanīt, kas notiek cilvēkā iekšā. Arī sabiedrības attieksmes dēļ joprojām ir grūti par neērtajām tēmām runāt skaļi. Pārmaiņas notiek, bet pamazām. Katrs cilvēks cīnās ar saviem dēmoniem. Tāpēc, lūdzu, izbeidziet pēcdzemdību depresiju saukt par izdomātu slimību un norakt sievietes, kuras ar to cīnās, liekot viņām justies vēl sliktāk! Tā vietā aicinu tērēt enerģiju lietderīgāk – ikdienā uzklausot, atbalstot un citai citu iedrošinot.