Gandrīz vai gruzīna acīm

Nesen atgriezos no Gruzijas, kur apskatīju tās otro lielāko pilsētu Batumi, kas pēdējos gados izveidojusies par kūrortpilsētu iebraucējiem – atvērti neskaitāmi bāri un kazino. Pabiju Adžārijas kalnos, nogaršoju gruzīnu ēdienus, redzēju dejas un elpu aizraujošus dabas skatus. Man šis bija pirmais ceļojums tik tālu un ar lidmašīnu. Pārsteidzoši, ka Batumi nav luksoforu, ieliņas šauras un garās nakts dzīves dēļ veikali atveras ap 11.00. Bet mandarīnus un pārtiku var iegādāties līdz pat 2.00 naktī!

Savukārt zādzību līmenis tur tik zems, ka uz ielas droši varot atstāt ledusskapjus ar dzērieniem, ko uzmana klaiņojošie suņi, kam būdiņas un ēdiens turpat uz ielas. Sākumā šķita skumji, taču pēc dienas secināju, ka tie tur jūtas ērti, droši un pat cienīti. Bieži kāds izdomā iznākt ceļa vidū un noriet automašīnu – izveidojas neliels sastrēgums, taču braucēji nav agresīvi un ļoti piesargās, lai tos laikus pamanītu. Savukārt nerakstīts likums: ja kādu suni pabaro, tas jāņem uz mājām. Taču ar smaržīgas pārtikas maisiņiem staigāt pa ielu jāpiesargās, jo pēc pāris metriem var gadīties vairāki jauki četrkājaini pavadoņi. Mums gadījās pat veseli pieci!

Pārsteigums bija arī siltais laiks – decembrī plus 15 grādu, vējš tik silts, ka virsjaku brīžiem var novilkt, naktī temperatūra diži nekrītas, ir sajūta kā siltā vasaras naktī Latvijā. Trīs dienās paguvu saēsties hačapuri un hinkaļus, nedaudz apskatīt Batumi vecpilsētu un nomales.

Iespaidi dažādi, bet nozīmīgākais radās tad, kad biju atlidojusi atpakaļ, redzot mūsu apsnigušos kokus un laukus atceļā no Rīgas. Cik gan skaisti ir tepat pie mums! Trīs dienās pie siltā laika, palmām un turienes dzīvesveida jau, šķiet, pieradu tik ļoti, ka atgriezusies Latviju vēroju gandrīz vai gruzīna acīm. Gruzijā Ziemassvētku noskaņa ir vien tik, cik ar lampiņām apvītas palmas un izrotātas mākslīgās eglītes veikalu skatlogos. Taču te līdz ar sniegu ir arī jūtams cilvēku sirds siltums, lielākas rūpes pat par svešinieku un līdzcietība.