Dzīve laukos arvien grūtāka

Pēdējos gados bieži dzirdēts, ka pilsētnieki pārceļas uz laukiem, jo vēlas mieru un klusumu, grib atrast vietu, ko saukt par mājām, iekopt savu vidi un baudīt dabu. Vairāki intervētie jaunieši, kuri bērnību pavadījuši laukos vai mazā ciematiņā un pārcēlušies uz dzīvi Rīgā vai citā pilsētā, lai studētu, tagad biežāk atklāj, ka nākotnē dzimtas mājās noteikti atgriezīsies, jo tikai dzimtā vieta spēj sniegt siltu māju izjūtu. Taču cik lielā mērā šīs gaidas atbilst realitātei? Daudzi sapņo par skaistu lauku idilli, neaizdomājoties, cik gan sarežģīti tas var būt.

Gada sākumā intervēju jaunu ģimeni, kas nupat pārcēlusies uz Gudeniekiem, remontēja namu, iekopa apkārtni un atklāja pirmo rūgto pieredzi. Arī šie cilvēki dzīvi laukos izvēlējušies tāpēc, lai rastu mieru un klusumu, taču īsti piederīgi šai vietai nejūtas, jo līdzīgu jaunu ģimeņu apkārtnē nav, kultūras pasākumi notiek ļoti reti un pārvaldes darbs koncentrējas uz iedzīvotāju galveno daļu – pensionāriem, sniedzot tiem sociālo atbalstu, bet jaunajām ģimenēm atbilstošu vidi neradot un arī necenšoties tās iesaistīt.

Saprotamas ir abas puses. Ja pagastā vairums ir pensijas vecuma ļaudis, galvenais ir viņiem palīdzēt ar medicīnas pakalpojumiem, komunālajiem maksājumiem un citām izdzīvošanas vajadzībām, ar ko neiet viegli. Cilvēku laukos kļūst arvien mazāk, skolas tiek slēgtas, darba tikpat kā nav, un, ja iedzīvotāji nav aktīvi un motivēti ko uzlabot, situācija ir pavisam skaudra. Dzīve laukos var iznākt pat dārgāka nekā pilsētā. Regulāri jābrauc uz pilsētu pēc pārtikas, uz darbu, pie ārsta, uz kultūras pasākumiem, un laiks, kas pavadīts ceļā, ja tas nav pietiekami labs, visu vēl vairāk apgrūtina.

Bet kā tad situāciju labot? Manuprāt, pirmais solis ir atrast motivāciju, izveidot attiecības ārpus dzīvesvietas, meklēt nozīmīgo un vērtīgo arī savā pagastā, ar ko lepoties un par ko likt sadzirdēt citiem. Būt aktīviem, iesaistīties procesos pagastā un noteikt virzienu tā attīstībai. Nupat devāmies uz Gudeniekiem un vaicājām, kā sokas ar iedzīvotāju padomes izveidi. Dzirdot, ka visā pagastā grūti būs atrast piecus cilvēkus, kuri vispār vēlētos iesaistīties, bija ļoti skumji. Latgalē vairākās pašvaldībās šādas padomes jau izveidotas un cilvēki darbojas. Uzskatu, ka tā ir ļoti laba iespēja un tā jāizmanto, jo, parunājot ar vietējiem, dzirdu, ka spēka un enerģijas trūkums nav pie vainas. Galvenais – jāgrib darboties, negaidot to no kāda cita.