Vārdadienas vakara vēstule draugiem

Draugi, izstāstīšu jums savu sapni no nakts starp 23. un 24. februāri.

Mana vecvectēva zvejnieka celtajās mājās pie jūras es pagalmā atvadījos no cilvēkiem, ar kuriem, kā noprotams, biju kopā pavadījusi daudz laika. Daudz dienu. Tie bija kara bēgļi no Ukrainas. Bet tagad viņi devās prom – nezinu, kurp. Man bija skumji, es raudāju, jo jutu, ka kaut kā pietrūks. Centos saprast, kas tas ir, ar ko šie cilvēki man asociējas. Un no sapņa skaidri atceros vienu vārdu. Gaišums.

Tas bija tāds gaišums, ko sirdī atstājuši ne tikai tie cilvēki sapnī manā sētā, bet arī viss, ko reālajā dzīvē četros kara gados esmu uzzinājusi un redzējusi par ukraiņiem. Tas ir gaišums, kas bieži pat sejas vaibstos, ne tikai rīcībā vien viņus pavisam noteikti atšķir no tiem, kuri viņus iznīcina, piesaukdami kā brāļus… Gaišums, kas cilvēku padara par cilvēku pat necilvēcīgos apstākļos. Un nav runas par to, ka es kādu tautu idealizētu. Bet sapnī to sajutu tik spēcīgi, ka pat vēlāk, sapņoto atceroties, acis atkal miklas.

Aina nemaz nav tik nereāla. Mūsu senču sēta tiešām ir pieredzējusi Otrā pasaules kara notikumus un arī uzņēmusi bēgļus. Tikai toreiz tie bija latvieši un citu tautību cilvēki, kuri uz Latvijas rietumu piekrasti bēga no sarkanās padomju sērgas cerībā ar laivu pārcelties pāri jūrai uz Zviedriju. Arī divi cilvēki no manas dzimtas un no tās pašas sētas devās bēgļu gaitās tālajā un riskantajā jūras ceļā, līdz galu galā patvērumu atrada Amerikā.

Es reiz šo jūras ceļu līdz Gotlandes salai nobraucu – saulaini idilliskā vasaras dienā ar jahtu. Mani mocīja jūras slimība, bet citādi tas bija atpūtas brauciens kā filmās. Taču, kad izkāpām ostas pilsētiņā Slitē un krastā piemiņas vietā ieraudzīju nelielu zvejnieku laivu, ar kādām tur ieradās bēgļi no Baltijas valstīm, tas likās prātam neaptverami, kā cilvēki to paveica. Varbūt sapni man atsūtīja kāds no senčiem?

Pirms četriem gadiem manas vārdadienas rītā no salda miega pamodināja ziņa par Krievijas iebrukumu Ukrainā, un nomodu tā pārvērta murgā. Kopš tās reizes 24. februāris man vairs nav diena, kad pajokot, ka igauņi savos neatkarības svētkos izliek karogus arī manis dēļ, vai kad ar draugiem tradicionāli iet uz kino. Tagad šī diena vienmēr ir Ukrainas zili dzeltenajā un solidaritātes, līdzi jušanas un patiesa atbalsta krāsā. Viena sirds puse vienmēr ir skumju un asaru smaga, bet otra puse – siltuma pilna un viegla. Pateicībā visiem tiem, kuri mani atceras, sūta labus vārdus un domas.

Mīļie draugi, kaut gan diena paskrien trakā aizņemtībā un šīs skumjās gadadienas emocionālajos notikumos, vakarā ir tik labi telefonā redzēt daudz sveicienu un apzināties: mēs viens otram tepat blakus vien esam. Arī no tā ir liels gaišums.