Bez medijiem nav demokrātijas

Lai arī 100 dienas amatā ir tāds pieņemts un, iespējams, neko daudz vēl neizsakošs mērījums, mēs tomēr šajā numurā trīs ekspertiem lūdzām jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča darba vērtējumu. Tiesa, atbildes ir vairāk nevis par konkrētiem darbiem, bet par attieksmi. Tā ir citādāka nekā iepriekšējiem Valsts prezidentiem, ar kuriem arī man ir bijusi iespēja tikties un sarunāties. Bet jau sākumā gribu pateikt, ka, zinot prezidenta institūcijas pilnvaras un iespējas, uz brīnumiem, turklāt ātriem, cerēt būtu naivi. Taču uz ātru lielāko problēmu un samežģījumu diagnosticēšanu un pareizā ceļa uztaustīšanu, kam varētu sekot konkrēti ierosinājumi, pamudinājumi, tostarp likumdošanā, gan varam cerēt.

Līdz šim skeptiķi sacīja, ka Rinkēvičs vairāk interesēsies par ārpolitiku, kur, saprotams, jūtas viszinošākais, taču nu izrādījies, ka tā nav. (Kaut tas nenoliedzami ir ieguvums, ka tieši šādos, pasaulē politiski un militāri tik ļoti sarežģītos laikos Valsts prezidents ir labs ārlietu zinātājs.)

Taču arī iekšpolitikā 100 dienās prezidents, šķiet, izzinājis un sapratis diezgan daudz. Konkrētus piemērus tepat, blakus slejā, min politologi, bet man kā mediju pārstāvei ļoti būtiska šķiet Rinkēviča attieksme pret žurnālistiem, bez kuru darba demokrātiska sabiedrība nespētu pastāvēt. Diemžēl pēdējos gados manas profesijas pārstāvji gan pelnīti, gan vairāk nepelnīti pelti par tendenciozitāti, dzeltenumu un ko tik vēl ne – brīžiem ir sajūta, ka mediji tiek vainoti it visā. Taču liela daļa žurnālistu un redaktoru savu darbu diendienā dara godprātīgi arī sarežģītos apstākļos par mazu atalgojumu, ar novecojušu tehniku un, reklāmas tirgum sarūkot, konkurē ar sociālajiem medijiem, novados arī ar pašvaldību izdevumiem, ko cilvēki saņem bez maksas (kas faktiski izdoti par mūsu, tai skaitā žurnālistu, samaksātajiem nodokļiem). Uzskaitījumu var turpināt, tāpēc esmu pateicīga un gandarīta, ka Valsts prezidents ir mūs sadzirdējis un, tiekoties ar jauno kultūras ministri, uzsvēris nepieciešamību pēc atbalsta neatkarīgajiem medijiem, īpaši reģionālajiem, jo īpaši valsts pierobežā, kur Krievijas propaganda sevišķi jūtama un pārņem cilvēku prātu.

Valsts prezidents ir mūs sadzirdējis un, tiekoties ar jauno kultūras ministri, uzsvēris nepieciešamību pēc atbalsta neatkarīgajiem medijiem, īpaši reģionālajiem, jo īpaši valsts pierobežā, kur Krievijas propaganda sevišķi jūtama un pārņem cilvēku prātu.

Diemžēl jāsaka: kārtējo reizi mainoties kultūras ministriem, mediju politika, kas ir šīs ministrijas pārziņā un jau līdz šim bijusi atstāta pabērna lomā (ja paskatās, cik darbinieku strādā citos ministrijas pārraudzības sektoros!), nākamajiem gadiem tiek izstrādāta ļoti gausi. Savulaik kultūras ministres Daces Melbārdes vadībā radīto mediju politikas vadlīniju termiņš jau beidzies.

Prezidents tiekoties uzsvēris, ka „pieaugošās dezinformācijas un hibrīdkara apstākļos Latvijas reģionu iedzīvotājiem ir jānodrošina nepastarpināts un kvalitatīvs sabiedriski nozīmīgu politikas, ekonomikas un kultūras notikumu atainojums un padziļināta procesu analīze un, ņemot vērā reģionālo mediju specifiku, jo īpaši valsts pierobežas novados, ir jārod efektīvs mehānisms, lai nodrošinātu ilgtermiņa finansiālu atbalstu Latvijas reģionālajiem un vietējiem medijiem”.