Atslēgas vārds – atbildība

Šī man ir jau ceturtā vasara kā darbiniekam laikrakstā Kurzemnieks. Kopš pirmajiem iespaidiem redakcijā, ēnojot kolēģi, sapratu, ka savu ceļu vēlos saistīt ar žurnālistiku. Gadiem ejot, esmu praktizējies: mācījies, kā top ielu un citas intervijas, rakstījis dažādus rakstus. Pirms dažām dienām esmu ieguvis vietu Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātņu fakultātē un tagad dodos pretim iecerētajai profesijai.

Divas vasaras bieži intervēju tos jauniešus, kuri tāpat kā es brīvlaikā strādā. Ja no visām sarunām jāizvelk viena vērtība, ko skolēni pieminēja kā vissvarīgāko darba ieguvumu, tā būtu pieredze. Lai gan piekrītu, ka nākotnes karjerā tā ir būtiska, manā skatījumā darbs jaunībā vairāk audzina atbildību un izkopj spēju sadarboties.

Jāatzīst, ka neesmu labs paraugs, jo pat pēc četrām vasarām joprojām gadās rakstus maketēšanai nodot pēdējā brīdī. Nevajadzētu būt pārsteigumam, jo tieši tāpat man vienmēr ir gājis skolā. Ar to nelepojos, un, tuvojoties septembrim, ir skaidrs, ka kaut kam manā pieejā jāmainās. Taču redakcijas darbinieki bijuši saprotoši un atsaucīgi, vienmēr snieguši palīdzīgu roku.

Manai pieredzei Kurzemniekā ir nenosverama vērtība. Guvu ieskatu mediju pasaulē, arī citās dzīves jomās – runājot ar dažādu sfēru speciālistiem, esmu ievērojami paplašinājis zināšanu un pazīstamo cilvēku loku. Sākot jaunu dzīves nodaļu pēc vidusskolas, tas ir svarīgi. Kaut gan joprojām cīnos ar slinkumu, kas, pēc citu domām, manai paaudzei raksturīgs, darbs vietējā laikrakstā pavisam noteikti ir palīdzējis.

Sabiedrībā populāra ir doma, ka savu darbu vajag mīlēt. Ja cilvēkam patīk to darīt, tas nozīmē, ka pienākumi tiks izpildīti efektīvi. Šādam scenārijam dzenos pakaļ arī es. Mani ļoti interesē sports, tādēļ vēlos nonākt tādā medijā, kas darbojas tieši šajā sfērā. Degsmi esmu izjutis daudzkārt: pēc sarunas ar volejbolistu Kristianu Fokerotu vai pēc kādām sacensībām vēlējos savu rakstu uzrakstīt pēc iespējas ātrāk. Pretstatā – pagājušogad lietainā dienā tiku aizsūtīts uz pasākumu jaunajiem vecākiem. Atgriežoties no tā, nebija ne mazākās vēlmes sākt atšifrēt intervijas audioierakstā un rakstīt. Tādos gadījumos vienkārši jāmācās sevi piespiest, kaut to izdarīt ir visgrūtāk. Prasme izkāpt no komforta zonas, manuprāt, nosaka to, cik daudz cilvēks dzīvē sasniegs. Tāds ir mans skarbais, bet reālistiskais skatījums.