100 dienas – daudz vai maz

Lai arī simboliski, tomēr mēdzam uzskatīt, ka 100 dienas ir rādītājs un atskaites punkts paveiktajam, kas sākts no jauna. Par otro Krišjāņa Kariņa valdību varbūt var teikt, ka sākts no jauna, bet ne no nulles. Tas pats valdības vadītājs, tas pats stils, tikai dažas partijas un ministri citi, tostarp jauna – Klimata un enerģētikas – ministrija.

Starp citu, par tās paveikto zinām vismazāk, tāpat kā no redzesloka pazudušas jaunienācēja politikā – Apvienotā saraksta – daudzās neparastās idejas, nav manāms arī pats kustības līderis Uldis Pīlēns. No jaunpienācēju rosinātajām Ministru kabineta tematiskajām komitejām aktīva viena, kas paredzēta civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēmas darbības efektivitātes izvērtēšanai un uzlabošanai.
Un cik ministrus jūs varat nosaukt? Tā varētu jautāt kādā viktorīnā vidusskolēniem. Iespējams, viņi nosauktu Rinkēviču, un tas, visticamāk, būtu ārpolitiskās situācijas, Krievijas kara Ukrainā, dēļ. Kā zvērs cīnās jaunā veselības ministre, politikā jaunienācēja Līga Meņģelsone, skaidroties par Aizsardzības ministrijas iepirkumu nākas ministrei Inārai Mūrniecei, plūdu un drošības jautājumu dēļ biežāk redzams ekspremjers, tagad iekšlietu ministrs Māris Kučinskis. Un, protams, finanšu ministra krēslā nonākušais Arvils Ašeradens, kura runās pavīd nodokļu reformas (kārtējās!) nepieciešamība. Iespējams, jums būtu cits populārāko/redzamāko/zināmāko ministru tops, un, iespējams, klusiņām un nemanāmi lielus darbus veic arī citi. Jautājums tikai, kādus un kāds labums no tā, mums, vēlētājiem. Banku un citi eksperti kritiski izsakās par ekonomikas attīstību, prognozē lēnu tempu. Manuprāt, viena no visu valdību nelaimēm ir pēctecības trūkums, un ar to sirgst arī šī. Izglītības ministre Anda Čakša uzreiz sāk ar kritiku ilgi un cītīgi, un grūti priekšteču ieviestajai Skolai 2030, bijušais Ādažu pašvaldības vadītājs, nu ministrs Māris Sprindžuks runā, ka jau jālabo administratīvi teritoriālā reforma. Varbūt viņam ir arī taisnība, bet cik ilgi mēs valstī reformēsim jau reformēto?
Cik bieži runāsim un grozīsim nodokļus, likumus, noteikumus? Tik ļoti gribētos dzīvot un strādāt atmosfērā, kad nav no rīta jāuzzina, ka atkal kaut kas tiks mainīts. Bet vēl vairāk gribētos beidzot saprast, kāpēc tik ilgus gadus nevienai valdībai un nevienam ministram nav izdevies sakārtot divas vissarežģītākās sistēmas – izglītības un medicīnas. Arī šī valdība jaunajā budžetā abām nozarēm paredzējusi papildu naudu, taču ticības, ka būs labāk, diemžēl nav.