Pēc desmit gadiem piepildīts sapnis

1. decembrī apritēja desmit gadu, kopš ģimenes ārste SARMĪTE OPMANE strādā privātpraksē. Sākums gan nebija viegls, jo Kuldīgā atrast piemērotas telpas – teju neiespējamā misija. Bet ārste saka: „Vajag ticēt!” Sapnis piepildījās, un šodien viņas praksē ir nepilni divi tūkstoši pacientu.

Vai svinības jau aizvadītas?

Īsti nesvinējām – gaidām gada beigas un 1. janvāri, jo tad paiet arī gads, kopš esam jaunajās telpās Raiņa ielā. Laikam, ņemot vērā noslodzi un cilvēku slimošanas intensitāti, lielākās svinības ir būt pašam ar sevi un atpūsties. Uz pāris dienām aizmirst par darbu, lai atgūtu spēkus un atkal būtu ierindā ar smaidu.

Vai sen lolojāt sapni par privātpraksi?

Šis sapnis jau bija no sākta gala pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad sāku strādāt par ārsti. Sapņoju par atsevišķām telpām, kuras var iekārtot, kā pats vēlies, lai būtu mājīgums, gaišums, vieglums. Lai pacientus, īpaši tos, kuriem no medicīnas iestādēm bail, nomierinātu, lai nebūtu stresa.

Kad nonācu šeit, atspēriena punkts bija Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrs, kurā ir kopprakses. Tomēr tur ir rutīna, burzma, liela pacientu plūsma – tas īsti nebija priekš manis. Dzīvodama Kuldīgā, ātri vien sapratu, ka atrast telpas, kas atbilstu visām prasībām, ir neiespējami. Patiesībā jau biju atmetusi ar roku. Bet tad paziņas mani iepazīstināja ar šīs mājas īpašniekiem, kuri to renovēja. Sapnis piepildījās.

Nupat televīzijā bija sižets, ka šeit nevar saņemt poti pret kovidu.

Mēs bijām pirmā prakse Kurzemē – kad vasaras beigās tika piedāvāta iespēja, vakcīnas pasūtījām atbilstoši pieprasījumam. Vakcinācijas dienu ieplānojam. Vienā pudelītē ir sešas devas. Tas nozīmē, ka vienā dienā jāpotē seši cilvēki. Tas nav tā, ka var ienākt garāmejot – tā ir tā problēma. Cilvēks vienmēr ir skrienošs, viņam visu vajag tūlīt. Ja pieprasījuma nav, vakcīnu nepasūtām. Bija saraksts ar gribētājiem, un visi arī poti saņēma.

Kāda ir situācija ar koronavīrusu?

Tas pieklusis. To pašu var teikt par gripu. Bija pirmais vilnis, kad poti gribēja daudzi, bet tagad klusums. Līdz nākamajam sižetam televīzijā, ka gripa aktivizējusies un cilvēki slimo vairāk, tad interese atkal būs. Tas ir novērots: kā parādās sižets, tā palielinās pieprasījums. Mobilajiem cilvēkiem varu ieteikt braukt uz lielajām pilsētām – vakcinācijas punktos pote pieejama uzreiz. Gripas potei ir citādāk – tai ir viena deva.

Kas jums šogad radīja lielākās bažas?

Finansējuma trūkums medicīnā – valsts apmaksātajiem pakalpojumiem: gan izmeklējumiem, gan speciālistu konsultācijām. Tā ir milzīga bezspēcība un izmisums: pretī sēž pacients, palīdzība nepieciešama, bet nav, pie kā aizsūtīt, jo ne par valsts finansējumu tas iespējams, ne par maksu var tikt. Sevišķi smagas vienmēr ir gada beigas. Pacientiem izmeklējums vai konsultācija tiekot piedāvāta tikai nākamajā gadā. Šogad kvotas beidzās rudenī, un man bail, vai nākamgad tas nenotiks jau vasarā. Katrreiz tās beidzas arvien agrāk.

Vai pacienti kļuvuši zinošāki?

Joprojām izteikti ir tas, ka cilvēki tūlīt vēlas brīnumtabletīti, jo tad viss pāriešot. Nu, nebūs tā! Ne velti ir vecais joks par iesnām: ar terapiju septiņas dienas, bez terapijas – nedēļu. Tas ir viens un tas pats periods. Desmit gadus Kuldīgā cīnos ar to, ka tad, ja ir saaukstēšanās un parastas vīrusu saslimšanas, antibiotikas nav jālieto. Tās dzer kursa veidā, ne divas trīs tabletītes. Bet cilvēkiem patīk pašārstēties: „Kaimiņš dzēra tādas antibiotikas, arī es pamēģināju.” Antibiotikas atšķiras: vienas ir urīnceļiem, citas elpceļiem. Šādās reizēs saku: „Kaimiņa zāles aizņēmāties. Tad jau vīru vai sievu arī aizņemas.” To ne, bet zāles jā. Taču par lietošanu jābūt zināšanām.

Kā aukstajā laikā no saslimšanas pasargāt mazuļus?

Vecākiem vajadzētu savu ego nolikt nost un neiet uz publiskiem pasākumiem, jo koncertā zīdainim nav ko darīt. Tas ir vecāku ego, jo grib viņi. Ja mājās ir bērnudārznieki, tad zīdainīši slimos vairāk. Vai tiešām jārīko mēnešu svinības ar daudziem bērniem apkārt? Vecākiem vajag socializēšanos. Nav jau tā, ka jāsēž mājās, – ar draugiem var tikties, bet to vajag darīt svaigā gaisā. Tāpat kā kovida laikā: visi satikās ārā, staigāja gar jūru, pa mežu. Vīrusu sezonā, kas sākas rudenī un beidzas pavasarī, nevajag rīkot pasākumus telpās, sevišķi tur, kur ir bērnudārznieki.

Ko jūs vēlētos jaunajā gadā?

Mācīties pagaidām negribu (smejas). Vairāk gribas saprast, kāds būs jaunais gads, zinot, ka mainās recepšu atprečošana. Cik lielu skādi tā nodarīs pacientu maciņam? Par katru recepšu medikamentu būšot jāmaksā 75 centi. Gribas saprast, kā būs ar finansējumu, kā izmanevrēt, lai pacientam dabūtu vislabāko palīdzību. Ne visiem ir apdrošināšanas polise.

Ģimenes ārsti ir tie, kuri redz savus pacientus ar izmisušajām acīm. Mēs dzirdam viņu stāstus. Šādos brīžos klausoties sirds lūst, ir bezspēcība, jo neko nevar izdarīt. Tad mēģinām izdomāt, salikt kopā visu speciālistu ieteikumus, lai pacients var atļauties izdarīt to, kas vitāli svarīgs, lai viņam uzturētu dzīves kvalitāti.

Kuri brīži darbā silda sirdi?

Pacients vizītē ierodas sagumis, bet beigās saprot, ka nav tik traki, un ir mierīgāks, ir noteikta terapija. Pēc laika atnāk un pasaka paldies. Tādos brīžos nodomāju, ka bija vērts par ārsti mācīties. Medicīna ir viena no tām profesijām, kurās var diezgan ātri izdegt. Speciālisti pēc problēmas atrisināšanas pacientu vairs neredz, bet mēs ar viņiem strādājam ilgtermiņā. Sabiedrībā pieaug mentālās problēmas, daudziem ir depresīvs stāvoklis, trauksme, un ārsts atdod savu enerģiju.