Darbu sāk virsmāsa Dace Češenoka

Kuldīgas slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļā par virsmāsu kļuvusi Dace Češenoka no Talsiem.

Pilnvaras viņai nodeva Sintija Ērcīte, kura šos pienākumus pildīja 15 gadus un turpmāk nodaļā strādās kā māsa.

LĒNĀM VISU IEPAZĪST

„Jūtos brīnišķīgi,” pēc pirmajām darbdienām saka D.Češenoka. „Viss ir procesā – iepazīstu uzņemšanu un kolēģus, lai varam sakārtot darbus. Vēlos panākt, lai darba vide ir tāda, ka cilvēkiem prieks strādāt. Cenšos visu apgūt, kā tas notiek tieši Kuldīgā.”

Aicinājumam te strādāt Dace labprāt piekritusi, jo šādu amatu jau ieņēmusi mazākā kolektīvā un zina, ko tas nozīmē. „Gadiem ejot, pieņemu dažādus izaicinājumus, kas nāk priekšā, – tā teikt, sevi pārbaudu, vai to spēju. Tomēr esmu tāds cilvēks: ja ko nespēju, atdodu citiem, necenšos ar varu noturēties. Saprotot, ka tas nav domāts man, eju malā. Katrā lietā, ko daru, cenšos izdarīt visu, lai būtu labi.”

RADĪT VIDI UN IEJUSTIES PACIENTA ĀDĀ

Kā vienu no galvenajiem uzdevumiem D.Češenoka min to, ka jābūt sakārtotai darba videi. „Nodaļā strādā daudz cilvēku, katram savs raksturs, un svarīgi ir kolektīvu saliedēt, lai nebūtu nekādas šķelšanās. Tāpat svarīgi pašai vadošā amatā mācīties un augt, lai varētu vadīt tos, kas ir pakļautībā, pret darbiniekiem izturēties ar sapratni. Bet pats galvenais ir rūpēties par pacientiem, kuri lūdz palīdzību, jo mums, mediķiem, reizēm liekas, ka tāds sīkums vien ir, bet cilvēkam tā var būt traģēdija, jo viņam nav medicīniskās izpratnes. Līdz ar to svarīgi pacientu izprast, iejusties viņa ādā.”

SĀKA NO PAŠAS APAKŠAS

D.Češenoka kā māsa nostrādājusi 28 gadus. „Esmu sākusi no pašas apakšas – biju grīdas mazgātāja, sanitāre, tad aizgāju mācīties medicīnu. Tāpēc man ir vieglāk izprast visu strādājošo darbus.

Man ļoti patīk strādāt komandā. Mēs viens bez otra nevaram, arī ārsti ir komandā. Visi veidojam komandu, kas rūpējas par pacientiem. Ideāli, ja tā sadarbojas – tad iznākums ir perfekts. Diemžēl reizēm viss neizdodas, jo katram savs raksturs. Man ir tendence censties visus saliedēt, lai būtu rezultāti. Taču tas atkarīgs arī no katra cilvēka, cik viņš vēlas komandā sevi ieguldīt. Mediķu darbā jābūt līdzjūtīgiem. Mēs te esam tāpēc, lai palīdzētu pacientiem.”

CEĻĀ TALSI–KULDĪGA KATRU DIENU

Jaunā virsmāsa pagājušā gada jūlijā sākusi šeit braukt uz dežūrām ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļā. Kad Dace nākusi uz Kuldīgu, pozitīvus vārdus par viņu sacījusi ārste Svetlana Serpāne: „Ja man būtu jāiet karā, Dace ir tas cilvēks, ar kuru es droši to varētu darīt.” Abas kādu laiku strādājušas Talsu slimnīcā, kur D.Češenoka jau bijusi uzņemšanas nodaļas virsmāsa, bet S.Serpāne – virsārste. Pēc gada D.Češenoka uzrunāta kļūt par virsmāsu šeit: „Ja dzīve tādu iespēju sniedz, nolēmu to pieņemt. Katru dienu uz darbu mēroju ceļu no Talsiem. Tas paņem laiku, bet es izvēlos vietu, kur jūtos labi. Paldies par izdarīto ir gandarījums.”

UZTRAUC SITUĀCIJA NOZARĒ

Virsmāsai bažas rada situācija veselības aprūpē visā valstī: „Trūkst valsts kvotu, pie ārstiem un uz izmeklējumiem ir garas rindas. Tā iemesla dēļ cilvēkiem palīdzība netiek sniegta laikā. Piemēram, onkoloģijas pacientiem rinda pat zaļajā koridorā ir gara – uz izmeklējumu jāgaida pusgadu vai gadu. Garas rindas ir arī maksas pakalpojumos. Cilvēki meklē glābiņu un nāk uz uzņemšanas nodaļu, domājot, ka šeit viss tiks izdarīts ātrāk. Bet arī mums jāievēro noteiktais – pārtērēt līdzekļus nevaram.”

D.Češenoka uzskata: mediķu atalgojumam vajadzētu būt lielākam, jo atbildība – augsta. „Ir tādas jomas, kurās par darbu stundā tiek maksāti desmit eiro. Salīdzinājumam mediķiem tie ir vidēji septiņi eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Šajā ziņā man patīk jauno mediķu nostāja: ja alga neapmierina, viņi nestrādā. Viņi sevi novērtē. Mēs, kas esam senāki, priecājamies, ka ir darbs un varam pelnīt.”

ARĪ BRĪVOS BRĪŽOS SKRIEŠUS

Dace atzīst, ka brīvā laika bijis pavisam maz, bet nu tā ir mazliet vairāk: „Savai veselībai piedalos Stirnbuka taku skrējienos, izaicinājums ir pilsētu pusmaratoni – tajos izvēlos piecu kilometru distanci. Protams, mērķis ir skriet mazliet vairāk.”