„Zemniekiem jaunais būs lielu pārmaiņu gads”

Tā uzskata zemnieku saimniecības Ezergaļi saimnieki IVETA un DZINTARS ERDMAŅI – pieredzes bagāti lauksaimnieki. Šogad Ezergaļi nosvinēja 30. gadskārtu. Saimniecības pamatnozare ir graudkopība.

Kāds saimniecībai ir bijis šis gads?
Dzintars Erdmanis (Dz.E.): – Kad sākās Krievijas karš Ukrainā, vienu brīdi bažījāmies, kā būs ar mums. Sapirkām vajadzīgās lietas un piepildījām pagrabu. Ļoti ceram, ka tas šogad arī beigsies. To, ka tik traģiskas lietas var notikt 21. gadsimtā, šķiet, nevarēja iedomāties neviens. Gads kopumā saimniecībai bijis diezgan normāls. Vienīgi grūti saprast, kas būs ar cenām. Minerālmēsli ir dārgāki, arī graudiem cena staigā – te augšā, te lejā. Pašlaik graudiem tā ir nokritusies, bet minerālmēsliem, degvielai – minimāli. Ja tādas cenas minerālmēsliem paliek, tad bilance ir visai čābiska.
Ko darīt?
Dz.E.: – Jāstrādā ar optimismu! Pirmo mēslojumu mazliet jau esam nopirkuši. Skatīsimies, kas notiks pavasarī. Varbūt būs tie jāizmanto minimāli, bet tad būs švakāki graudi. Problēma ir tā, ka atbalsts dažādās Eiropas Savienības valstīs atšķiras. Ja visiem būtu aptuveni vienāds, viss būtu kārtībā. Kāda mums ir ekonomika valstī? Gandrīz visu savu naudu atdodam vecajai Eiropai, lielākā daļa tehnikas nāk no turienes. Minerālmēslus arī neražojam. Labo sēklu arī pērkam no citurienes – Vācijas, Zviedrijas. Pašiem vajadzētu savējos atbalstīt. Tas būtu jāmāca jau no mazotnes.
Graudu raža bija laba?
Iveta Erdmane (I.E.): – Šis mums bija normāls, standarta gads. Nebija rekordražas, jo daba tomēr ieviesa savas korekcijas. Zaudējumu nebija. Pārsvarā visu produkciju esam realizējuši, palicis vēl vasarāju sēklas materiāls.
Ar ko sadarbojaties, un kam pārdodat graudus?
I.E.: – Esam kooperatīva Latraps biedri, lielāko daļu ražas pārdodam tam, bet vēl strādājam ar Baltic Agro. Pārsvarā audzējam kviešus, rapsi. No vasarājiem – zirņus, auzas un vasaras kviešus. Ir lielas cerības kooperatīvam, ka Jelgavā īstenos lielu projektu zirņu pārstrādei.
Vai cena apmierināja?
Dz.E.: – Tajā laikā bija liels sausums, kad bija visaugstākā cena biržā. Baidījāmies, nevarējām saprast, ko darīt, lietus divus mēnešus nebija lijis.
I.E.: – Cena bija laimes spēle. Mēs strādājam ar biržu. Var fiksēt uz priekšu, kamēr nav nokulti 50%. To apjomu arī fiksējām. Tā ir fantastiski augsta – 400 eiro tonnā. Pusgads vēl nav pagājis, un cena pašlaik nokritusies par simts eiro. Šis ir tāds ļoti nestabils laiks.
Kuriem kultūraugiem redzat perspektīvu?
I.E.: – Ejošākie ir ziemas kvieši un rapsis. Zaļais kurss mums prasa četru kultūraugu augu seku. Labi, ka mums ir vēl auzas, būs arī zirņi. Kopumā mums ir 960 hektāru zemes.
Sanāk, ka lauksaimniekiem ir tāds izaicinājumu laiks?
I.E.: – Lauksaimniekiem būs daudz izaicinājumu. Jaunajā gadā būs jāievēro jaunās Eiropas prasības. Būs jāpielieto jaunas tehnoloģijas.
Dz.E.: – Mēs it kā esam gatavi. Ir mums iegādāta GPS navigācija traktoriem. Turpmāk par katru lauku, ko nomiglo, būs jāievada programmā informācija. Tas reāli nav izdarāms, vajadzīgs vēl viens cilvēks. Traktorists jau pa dienu uz lauka strādā, tad sanāk, ka mums vēl vēlā vakarā vai naktī dati no navigācijas būs jāievada programmā. Neviens īsti vēl nezina, kā tas būs praksē.
I.E.: – Bet graudi jāaudzē, cilvēki grib ēst.
Vai graudkopība ir vienīgā nozare, ar kuru nodarbojaties?
I.E.: – Jā. Pēc specialitātes esmu agronome, bet Dzintars – mehāniķis. Lopkopību arī esam izbaudījuši, bet mums tā bija tāda tālāka, jo bija vajadzīgi padomi.
Dz.E.: – Lopkopībai jābūt sirdslietai, lai ar to nodarbotos.
I.E.: – Lai varētu attīstīties, jābūt lieliem kompleksiem. Lai lielie to dara. Varbūt Latvijas kļūda bija tā, ka sākumā atbalstīja katru mazo saimniecību, katrai govij pa Eiropas naudu ļāva celt piena māju. Piemēram, Igaunija gāja citu soli – viņiem bija kompleksi, un attīstībā viņi ir gājuši uz priekšu.
Vai saimniecības attīstībai izmantojat investīcijas?
I.E.: – Vairākkārt esam rakstījuši un realizējuši projektus. Piemēram, kalts kompleksam bijušas trīs kārtas. Arī šogad projektā iegādājāmies miglotāju. Protams, mums ir arī kredīti, kombainu par pusmiljonu nevar bez bankas aizdevuma iegādāties.
Dz.E.: – Eiropai tendences ir nepareizas. Mēs esam mitrajā zonā, zinātnieki pierādījuši, ka nevar visus gadus bezaršanas tehnoloģijā strādāt. Tas nozīmē, ka būs tiešā sēja vai minimālā apstrāde un būs gadi, kad zeme būs jāar.
Vai tad būs vairāk nezāļu?
Dz.E.: – Būs ar tām jācīnās. Vajadzētu ieklausīties, ko saka zinātnieki, nevis pieņemt tikai politiskus lēmumus.
I.E.: – Zaļajā kursā ir programma, lai saņemtu papildu platību maksājumu, ar herbicīdiem vari tikai divas reizes sezonā strādāt. Visas prasības būs grūti ievērot. Mēs taču redzam, kādi Latvijā ir klimatiskie apstākļi, kādi katrā reģionā, kur nu vēl visā Eiropā, bet visiem ir vieni noteikumi. Vajadzētu katrai valstij ļaut strādāt pēc savas klimatiskās zonas agrotehniskajām prasībām.
Ieviešot daudz jaunu prasību, būs arī vairāk kontrolētāju.
I.E.: – Nebūs, zemniekiem pašiem padarītais būs jāfotografē, jāreģistrē un jāziņo Lauku atbalsta dienestam.
Dz.E.: – Būs GPS kartēšana. Precīzi pa laikiem no miglotāja uz lauka būs jāievada informācija. Tas nebūs vienkārši.
I.E.: – Mums ir 70 lauki. Rēķinām, ka pa lauku jābrauc vismaz septiņas reizes, sanāk ap 500 ierakstiem sūtīt. Ja gribi strādāt, ražot, ir jāpielāgojas, citas izvēles nav.
Dz.E.: – Varbūt ar laiku tas būs tiešā sasaistē, kā tas ir ar traktoriem, kad attālināti seko līdzi.
Vai ziemas periods saimniecībā ir klusāks?
I.E.: – Puiši iet mežā. Kuldīgas siltumtīkliem nedaudz ražojam šķeldu.
Dz.E.: – Lai puišiem nav jādedzina žagari, iegādājāmies šķeldotāju. Arī paši esam pārgājuši uz šķeldas apkuri. Un nekas labāks nevar būt. Kurināmais tikpat kā par velti! Katls strādā automātiski, ik pa laikam tik jāapskata.
Pie jums braucot, nevar nepamanīt lielo siltumnīcu.
Dz.E.: – Padomju laikā bijām puķu audzētāji. Saimniecību nodibinājām vēlāk.
I.E.: – Audzējām neļķes. Pieplūcām pilnus spaiņus, vedām uz pilsētu, un pusstundas laikā visi ziedi bija izpirkti. Kā no Holandes sāka ievest ziedus, šo nodarbi pārtraucām. Mums arī notika nelaime – ziemas laikā, kad laukā bija mīnus 30 grādi, no pārkurināšanas siltumnīca nodega.
Vai mazbērni iesākto turpinās?
Dz.E.: – Domāju, ka mazdēli turpinās. Mums viņi ir trīs – Gustavs, Augusts un Edvarts.
I.E.: – Smejamies, ka mums ir trīs karaļi. Manā dzimtā vienmēr ir bijušas meitas. Arī man ir divas – Signe un Marta. Abas dzīvo tepat, Vārmē. Martai ir bioloģiskā saimniecība, viņa audzē gaļas lopus, auzas un kaņepes. Tās vācieši pērk. No kaņepēm daudz ko var ražot, piemēram, papīru, sēdekļu pildījumu u.c., tās izmanto medicīnā, pārtikā.
Kur ir vislabākā atpūta pēc smaga darba cēliena?
I.E.: – Mājās. Katru sestdienu vai svētdienu ejam pirtiņā. Dzintara hobijs ir slēpošana, viņš dodas uz Austriju. Es to nedaru, baidos. Es to laiku izmantoju SPA procedūrām. Esmu sapratusi, ka pēc piecdesmit tās ir vajadzīgas.
Dz.E.: – Līdz kovidam arī ceļojām. Trīs gadus tālos braucienos neesam bijuši.
Pagastā mājvietu radušas arī vairākas Ukraiņu ģimenes.
I.E.: – Arī mēs pie sevis esam uzņēmuši vienu ģimeni no Mariupoles. Viņiem tur savu māju vairs nav. Izmitinām viņus centra dzīvoklī kopš marta.
Dz.E.: – Vīrs ir pensijā, bet sieva atrada darbu Kuldīgā, viesnīcā Jēkaba sēta. Līdzi viņiem atbrauca arī omīte, bet meita aizdevās uz Vāciju.