Radīt prieku apkārtējiem

Kopš pērnā gada vasaras Kuldīgā darbojas animatoru studija. To izveidojusi Santa Brasla, kura ir izglītības metodiķe Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā un stāsta, ka šādai idejai viņu pamudinājuši draugi.

„Skolā jau bieži biju iejutusies kādā tēlā, radot pārsteigumu bērniem, taču šādu ideju ierosināja draudzene Jolanta Carjova pēc bērnudārza izlaiduma pagājušajā pavasarī. Tur biju animatora tēlā, un Jolanta pēc pasākuma vaicāja: „Kāpēc ar to nenodarbojies?” Apdomāju un nolēmu, ka varētu pamēģināt,” teic S.Brasla.

Izvērtē kārtīgi
Nu studijā darbojas gan pašas, gan māsas ģimene: „Šobrīd iesaistāmies bezmāju kaķu labdarības akcijā, ko Kuldīgā organizē Vineta Blāķe. Tur esam vairāk nekā desmit dalībnieku, arī uzvelkamo tērpu nu mums ir desmit. Vēl ir daži, kurus izmantojam sezonāli, piemēram, Grinča tērps Ziemassvētkiem.”
Studija darbību sākusi ar diviem tērpiem – klauna un raganas. Pārējie atrasti internetā: „Meklējam arī ārpus Latvijas robežām. Vienu brīdi lielāka izvēle bija tērpiem no Krievijas, tagad tos vairs pasūtīt nevaram. Biežāk iegādājamies no speciālām ārzemju mājaslapām un eBay.” Pirms pasūtīšanas skatos citu atsauksmes, tērpu sastāvu, kvalitāti. Svarīgi, lai tas būtu acij tīkams un lai būtu pārliecība, ka saņemšu to, kas attēlā, tāpēc komunicēju arī ar pašu tirgotāju.”
Lielie, trīs metrus garie tērpi esot baltais lācis, zaķis un panda, drīz būšot arī kāds ceturtais, ko pašlaik S.Brasla vēl neatklāj. No parastā izmēra tēliem esot mazais lācis, tēls no multfilmas Ķepu patruļa, divas mikipeles un zaķis Bings. Lielā zaķa tēls veidots pēc speciāla pasūtījuma Lieldienām: „Vairāk izvēlamies tādus, ar kuriem varētu apmeklēt pēc iespējas dažādākus pasākumus, kā arī dažus sezonālos tērpus.”
S.Brasla gan atzīst, ka vienmēr nākoties ko uzlabot: „Visi mūsu tēli ir nedaudz pārtaisīti – kaut kas pāršūts vai piešūts. To darām gan paši, gan palīdz un iesaistās šuvēja Inga Robežniece un kolēģe Iveta Vēra, kura arī vada mūsu labdarības pasākumus.”
Tērpi tiekot pielāgoti valkātājiem: „Izmēru šiem tērpiem īsti nav. Tos izvēlamies katram cilvēkam atsevišķi, lai katrs savā tēlā varētu justies pēc iespējas brīvāk, kā arī domājam, lai tēls būtu piemērots kādam citam, viņa aizstājējam.”

Nāk palīgā salabt
S.Brasla stāsta, ka blakus esot ļoti daudz atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, kuri pasākumos nāk palīgā: „Labdarības pasākumā Ziemassvētkos, ko rīkojām pie Kuldīgas Ziemassvētku egles, iesaistījās ļoti daudzi, kuri ikdienā pie mums nemaz nedarbojas. Mēs piedalāmies skolu rīkotajos pasākumos, ejam uz privātajiem pasākumiem – dzimšanas dienas svinībām bērniem un ne tikai. Ar mikipelēm esam bijuši kāzās – tās toreiz pielāgojām, mikipelei uzvelkot kāzu kleitu kā pārsteigumu jaunlaulātajam pārim. Ir bijis, ka esam klāt brīdī, kad vīrs sievai vēlas no sirds atvainoties, sakot, ka mēs esam vienīgie, kas vēl var palīdzēt salabt. Citas reizes pēc pasākuma ielās izejam arī savam priekam, uzdāvinām pretimnācējiem kādu balonu vai kopā nofotografējamies. Tā arī ir mūsu devīze – būt jūsu priekam. Studiju izveidojām, lai sagādātu prieku apkārtējiem.”

Smaida pat noslēgtākie
Vaicāta, vai ir nepieciešamas kādas iemaņas, pirms tērpā doties uz pasākumu, animatore teic: „Ar lielajiem tērpiem vajag aprast – tajos kurš katrs nevar paiet, jo vajag nedaudz spēka, tāpēc tajos mums iet ģimenes vīrieši. Taču viegli nav arī parastajos, jo redzamība ir apgrūtināta un tajos ir ļoti karsti. Daudzi interesējas, cik ilgu laiku tērpā atrodamies un vai iespējams uz stundu paaicināt kādā izlaidumā. Pašiem šāda doma ir bijusi, taču īstenojuši to vēl neesam.”
Ilgākais laiks, līdz tērpā jau kļūst pagrūti, esot pusstunda: „Nesen skolā bija pasākums, kur tēlos bija apģērbušies mūsu skolotāji. Pusstundu kopā ar bērniem tajos nodejojām, un pēc tam bija sajūta, kā tikko iznākuši no pirts.”
S.Brasla saka: „Darbojamies arī ārpus Kuldīgas. Lielāku interesi saņemam no Vidzemes. Esam braukuši pa visu Kurzemi, bijuši arī Rīgā.” Aizraujoši esot katrā pasākumā – gan privātā, gan publiskā: „Sadarboties ar cilvēkiem ir interesanti – uzklausīt viņu domas, idejas un redzēt viņos prieku. Ir bijis, ka mūs iepriekš brīdina, ka attieksme varētu būt visāda, taču, pat ja noslēgtākajos cilvēkos varam radīt smaidu, tad mērķi esam sasnieguši.”
Citiem pašlaik tērpi netiekot izīrēti, taču ir doma nākotnē piedāvāt tos bērnu pasākumiem.