Nedrīkst mest plinti krūmos, ja ieguldīts tik daudz

„30 gados, kopš nodarbojamies ar piensaimniecību, vienmēr gājis kā pa amerikāņu kalniņiem: te augšā, te lejā. Ir bijušas krīzes, kad gribējies cīņai atmest ar roku, bet piena govju saimniecību jau nevar tā momentā likvidēt, turklāt bijuši ļoti lieli ieguldījumi,” saka Turlavas zemnieku saimniecības Kalna Mikas īpašnieks Jānis Brantevics.

Mikas un Micēni
Saimniecība dibināta 1992. gadā ar piena lopkopību kā pamatnozari. Vecajā fermā dažos gados ganāmpulks izaudzēts līdz desmit govīm. Bijis jau projekts turpat blakus celt jaunu kūti 50 govīm, bet 1995. gadā likvidējās SIA Druva. J.Brantevics tukšo kompleksu Aizputes ceļa malā atpirka, un tur sākās attīstība. Tagad zem Kalna Miku jumta ofiss ir vēl diviem pašu ģimenes uzņēmumiem. Dēls Āris Brantevics dibinājis savu SIA Micēni, kurā jaunlopi tiek audzēti līdz sēklošanas vecumam, bet sievai Laimdotai ir individuālais komersants L projekti.
Kalna Mikas ir Brantevicu dzimto māju nosaukums, bet turlavnieki sarunvalodā mēdz lietot pamazināto formu Micēni. Tāpēc tā Āris nokristījis savu firmu. Par Miku saglabāšanu gādājis arī Jānis, kad uzcēlis jaunu dzīvojamo māju, – samainījis vārdus vietām, un radušies Mikukalni.

Ģenētika, labturība, barība
Fermā ir 170 slaucamo govju un aptuveni tikpat ataudzējamo teļu. „Jau kopš sākuma ganāmpulku ataudzējam paši no Latvijas brūnajām govīm,” stāsta lauksaimnieks. „Sākām ar divām trim 1992. gadā. Mums ir diagrammas, kā notikusi attīstība, un tās rāda, ka lielākā izaugsme ir kopš 2005. gada, kad sākām rakstīt projektus un fermu modernizēt. Līdz ar to samazinājās fiziskais darbs un varējām palielināt govju skaitu.
30 gados esam tikuši līdz tīršķirnes melnraibajām Holšteinas govīm. Process bija diezgan ilgs, brūnās pakāpeniski sēklojot ar melnraibajiem Holšteinas buļļiem. Šobrīd ganāmpulks jau ir pietiekami augstvērtīgs. Izslaukums ir 10,5 tūkstoši tonnu piena no govs gadā. Tas ir daudz, ja salīdzina ar kolhozu laikiem, kad slauca trīs vai trīsarpus tūkstošus. Neesam arī rekordisti, jo Latvijā ir tādi ganāmpulki, kuros izslauc pat 13,5 tonnas. Mēs uz to netiecamies – cenšamies atrast saimniecībai labāko veidu, nepārspīlējot ar dārgas barības devām, lai no govs izpumpētu pēc iespējas vairāk. Mūsu saimniekošanai ir trīs galvenie kritēriji: ģenētika, labturība un barība.”

Projektus raksta paši
Barības sagatavošana un labturība fermā nodrošināta galvenokārt ar projektiem dažādās atbalsta programmās. Kopš 2006. gada pilnībā ieviesti 13 projekti. Izņemot pirmo, ko palīdzēja uzrakstīt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, pārējie tapuši pašu spēkiem. Vispirms atbalsts saņemts tam, lai pārietu no siena uz skābsienu un iegādātos rulonu tehniku, labiekārtotu vienu korpusu govīm un iegūtu visu, kas vajadzīgs modernā slaukšanas zālē. Nākamā bijusi jauna graudu kalte, tad uzcelta šķidrmēslu krātuve, iegādāts jauns kombains, rekonstruēts otrs fermas korpuss un siena šķūnis, izbūvētas skābbarības tranšejas un iegādāta savācējtehnika, pakāpeniski pilnveidota tehnika un tehnoloģijas. 2017. gadā uzcelta noliktava, kas kulšanas laikā noder graudu uzglabāšanai, bet ziemā – tehnikai. 2019. gadā apjomīgā meliorācijas projektā no jauna drenētas visas mitrās pļavas un grāvji. Tad arī uzrakstīts robotizētas slaukšanas projekts. Tobrīd Kalna Mikas palikušas zem svītras, bet līdz ar kovida krīzi lauksaimniecībai tika papildu nauda, un 2021. gadā arī šis pieteikums atbalstu saņēmis. Tagad Kalna Mikās govis slauc divi roboti.

Robots atsūta sveicienu
„Pie robotizācijas vēl daudz jāpiestrādā,” skaidro J.Brantevics. „Govīm tesmeņa veidojums vēl īsti neatbilst tādai slaukšanai. Pēdējos gados sēklojam ar tādu šķirnes paveidu, kas specializēts tā, lai jaunajām telītēm veidotos robotizētai slaukšanai piemērots tesmenis.”
Roboti govju fermās Latvijā vairs nav nekāds brīnums. Kalna Miku saimnieks atzīst, ka ieguvumu ir daudz, tostarp samazināts strādnieku skaits, lielāks komforts un miers govīm, kā arī vairāk datu no dažādiem sensoriem. Bet nav gluži tā, ka var iztikt bez roku darba un ka saimniekam ne reizi dienā uz fermu nav jāiet, jo visu var regulēt no datora. „Robots atsūta sveicienu: vai nu kāda šļūtenīte nokritusi, vai cits defekts radies. Tās tomēr ir iekārtas – pilnīgi visu nevar paredzēt. Bez cilvēka uzraudzības govju fermu joprojām nevar atstāt. Ar dēlu pārmaiņus dežurējam arī naktīs. Varam ar sievu aizbraukt ceļojumā, bet tikmēr Ārim saimniecība jāpieskata.

Kādreiz varēja teikt, ka darbu uz mājām neņemam, tagad iznāk otrādi.

Mums visur līdzi viedtālrunis, kurā instalētas programmas: signalizācija, videonovērošana, robotu aprite. Arī govs veselības un meklēšanās programma – nav jāstaigā pa kūti un jāskatās, jo viss, kas ar katru govi notiek, tiek parādīts. Ja kādai ir problēmas ar ēšanu, telefonā parādās ziņa, ka tam jāpievērš uzmanība.”

Jāpilda jaunas prasības
Saimnieks piebilst, ka pa šiem gadiem jau pierasts saņemt jaunāko informāciju tam, lai pieteiktos kārtējam atbalstam. Tomēr projekta rakstīšanā ikreiz no jauna ir grūtības, jo nosacījumi mainās. Kalna Mikas jau no sākuma uzmanību pievērsušas tam, ko saimniecībā tiešām vajag, un nav pieteikušās tāpēc vien, ka dots līdzfinansējums.
„Jāizpilda arvien jaunas likumu prasības,” turpina saimnieks. „Ar šo gadu būs nodoklis par govju mēsliem. Platībmaksājumi jau ir diezgan nopietni sadalīti, un viena sadaļa ir par mēslu apsaimniekošanu ar diezgan striktām prasībām, lai samazinātu gāzu emisiju un varētu iegūt vienoto platībmaksājumu. Mums mēslu pat pietrūkst, lai dabīgi mēslotu visus laukus. Kukurūzas, graudaugu un zālāju platība ir liela. Minerālmēslus lietojam maz, bez raundapa vispār iztiekam. Projekts domāts gāzu emisijas samazināšanai, bet, lai tas atmaksātos, jādomā par elektrības pārdošanu. Mums ir neliela biogāzes iekārta, ko izmantojam šķidrmēslu pārstrādei. Nevar jau zināt, kā elektrības cena mainīsies, bet šobrīd ar pārdoto pietiek bankas maksājumam. No saimniecības ienākumiem tam nav jātērē, bet pēc septiņiem gadiem šī nauda paliks pašu budžetā.”

Bankas naudu piedāvā
Ir projekts trešā robota iegādei, plānots vispār atteikties no slaukšanas zāles, ierīkot pievadu piena ceļam un laukumu. Šie projekti nav apstiprināti, jo finansējuma visiem par maz. Kalna Mikām punktu skaitu samazinājis fakts, ka tās jau būtiski atbalstītas, bet priekšroka dota tām saimniecībām, kas tikai sāk attīstīties. J.Brantevics atzīst, ka šāda politika atbilst vienlīdzības nostādnēm. Visiem projektiem ņemts bankas aizdevums, jo piensaimniecībā nav tādas peļņas, lai iekrātu lielu summu. Sadarbība ar kredītiestādēm bijusi abpusēji laba: bankas novērtē to, ja kredītsaistības izpildītas kārtīgi, un turlavniekiem nekad nav bijušas grūtības aizdevumu saņemt. Vienam projektam Kalna Mikas pat rīkojušas iepirkumu, un savu piedāvājumu ar atvieglotiem noteikumiem iesniegušas piecas bankas.

Nav, kur atkāpties
Par situāciju piensaimniecībā turlavnieks atzīst, ka kārtējā krīze zemniekus sit ļoti spēcīgi. Citi jau izteikušies par likvidāciju. Bet J.Brantevics šādu domu pēdējā laikā apsver arvien mazāk: „Tik daudz jau ieguldīts, līdz ar projektiem saistības kļuvušas ļoti lielas, gandrīz viss ieķīlāts bankā, un mums jau nav, kur atkāpties. 30 gadu darbu nevar tā vienkārši pamest. Pirmie sacēlās lietuvieši, bet nedaudz jau viņi šajā situācijā vainīgi. Līdz šim piens ļoti daudz izvests no Latvijas uz Lietuvu. Piena pārstrādes rūpnīca aiztaisīta uz rekonstrukciju, kas ilgs trīs četrus mēnešus. Tātad pārdesmit tonnu automātiski ir liekas. Industriālā piena projekts eksportam uz Ķīnu nobremzējies.
Cena visā pasaulē kritusies tik drastiski kā vēl nekad. Tas ir tas sāpīgākais. No kurienes lai saimniecība pēkšņi ņem zaudētos 25 tūkstošus eiro ienākumu? Ražošanas izmaksas taču nav mazinājušās. Šobrīd cena ir zem tās, kāda bija pirms energoresursu un citu izmaksu ievērojamā kāpuma. Ja kritums notiktu pakāpeniski, tad zemnieks kaut kā spētu pielāgoties kā agrāk: pārskatītu barības devu, samazinātu izmaksas vēl kādā pozīcijā. Tagad viss vienā mirklī.
Visu izslaukto nododam Tukuma pienam – ārā nav jālej, bet cena tāda kā visur, toties vismaz samaksā. Kopš aizgājām no bankrotējušās Elpas, šī problēma nesatrauc. 20 gadus ar Kazdangas uzņēmumu sadarbojāmies, bet pēdējos piecus ļoti mocījāmies. Tagad Elpa bankrotējusi, tajā pašā laikā pārstrādei Latvijā pat nav pietiekama apjoma. Situācija nav īsti saprotama. Manuprāt, sava vaina jāuzņemas tirdzniecības ķēdēm. Un var mest akmeni arī valdības lauciņā, ka tā nespēj vai varbūt nevēlas šo jomu sakārtot, lai lauksaimniekus no tāda sitiena pasargātu.”