„Mēs nečīkstam – darām”

Skrundas pagasta Jaunmuižas pusē Valtos saimnieko Rihards Valtenbergs. Viesojoties pie viņa, Kurzemnieks dzird atziņu: „Kas tikai čīkst un neko nedara, tiem ies grūti. Mēs darām, un mums viss iznāk.”

Valti bija otrā zemnieku saimniecība, kas Kurzemē savulaik sāka audzēt gaļas liellopus, un viena no pirmajām, kas izvēlējās bioloģisko lauksaimniecību. Nu tajā audzē tīršķirnes un krustojumu liellopus vaislai, nobarošanai un gaļai, graudaugus un pārtikas kartupeļus, nodarbojas ar biškopību. Īpašnieki jau vairākus gadus sešos dīķos audzē karpas, līņus un orfas.

14. augustā saimniecībai būs jubileja – 30 gadu. R.Valtenbergs atzīst, ka grūti klājies no 1992. līdz 2004. gadam, kad nebija subsīdiju, kad par produkciju netika maksāts – pienu varēja pārstrādātājiem atdot un pat nesaņemt nekādu samaksu. Tie salīdzinājumā ar mūsdienām bijuši grūti laiki, un daudzi arī paši savas muļķības dēļ bankrotējuši.

„Zemniekam grūti ir bijis vienmēr, jāpaļaujas uz intuīciju, zināšanām, izpratni,” atzīst zemnieks, lopkopis un zivju audzētājs. „Ja nemāki kombinēt un rēķināt, ir slikti.” Viņš atzīst, ka arī bioloģiskajām saimniecībām jūtams izdevumu pieaugums degvielas sadārdzinājuma dēļ, jo zeme jāsastrādā. Tāpat lopiem jāpērk barības piedevas, bet Valtiem labi ir tas, ka lielākā daļa barības ir pašu saražota. Te bioloģisko barību lopiem audzē, lai nav jāiepērk, un ganības ierīkotas tā, lai ragaiņi tiek pie daudzveidīgā un dabā augošā, līdz ar to tie ir veselīgāki. Tiek domāts, kā maksimāli būt pašpietiekamiem un neatkarīgiem no ārpasaules. Neba velti jau pirms vairākiem desmitiem gadu uzlikti saules paneļi, lai arī elektrības izmantošana būtu dabai draudzīgāka. Tajā laikā neviens īsti nav gribējis uzņemties tos montēt.

Zemkopim mieles rada tas, ka, viņaprāt, valsts atbalsts saimniecībai pienākas tikai tad, ja lopi tiek pārdoti, bet tas, ka paši tiem ražo ēdamo, netiekot ņemts vērā. Tas ieņēmumos neskaitoties. Arī zivis neietilpstot nevienā kategorijā, par kuru pienāktos atbalsts.

Pēc R.Valtenberga teiktā, Latvijā bioloģiskajām saimniecībām pieder 18% no lauksaimniecības zemes. Vidējais apsaimniekoto lauku lielums esot lielāks nekā konvencionālajām jeb t.s. parastajām saimniecībām. (Konvencionālā veido lielāko daļu lauksaimniecības. Tajā izmanto ķīmiskus augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļus – red.). Skrundas pusē ir četras bioloģiskās saimniecības. Talsu pusē, kur to ir vairāk, nolemts, ka tādām tiks atlaists zemes nodoklis, bet Skrundā ne.

„Mūspusē noteikumus diktē lielie graudu audzētāji,” nosaka R.Valtenbergs. „Es gan arī neesmu nekāds mazais, bet lobijs jūtams no konvencionālajiem, no tās pašas Zemnieku saeimas. Ja nebūtu Eiropas Savienības spiediena uz zaļo kursu, nezinu, vai mums būtu pat šībrīža atbalsts.”

Piemēram, citiem zemniekiem iedots rugāju atbalsts – tikpat liels, cik viss atbalsts bioloģiskajiem. Tas dots par to, ka rudenī graudus nokuls, bet zemi uzars tikai pavasarī. Par to esot maksāta baisa nauda.

Lai kā nebūtu, saimnieks nekad neesot metis plinti krūmos, jo darbība izveidota daudzpusīga, lai katrs elements papildinātu citu. Kā dabā. Piemēram, ir tādi lopkopji, kuriem jādarbina tehnika, lai uz ganībām nogādātu dzeramo ūdeni. Valtos katrās ganībās izrakts dīķis, kas kalpo gan lopu dzirdināšanai, gan veldzei karstā laikā, gan zivju audzēšanai.

Rihards skatās, lai zivju nebūtu ļoti daudz. Esot pat bijis tā, ka pie viņa braukusi Skrundas zivsaimniecība un pirkusi vircu, lai tās dīķos karpām būtu planktons. Valtu ganībās tas notiekot automātiski. Ideja, ka jāveido paraugsaimniecība, radusies, skatoties dabā, kur viss ir mijiedarbībā.

Par nākotni saimnieks smej, ka viņam ir gana daudz gadu, lai domātu par vēl kaut ko jaunu. Dēls Valdis nupat pārņēmis bišu dravu, par ko pirms tam rūpējies tēvs. Arī ar bitēm esot problēma, jo, lai medus būtu bioloģisks, trīs kilometru rādiusā nedrīkst būt miglotu rapšu lauku, bet nu tādi esot teju visur.

Vēl savulaik saimniecībā turētas cūkas, bet Āfrikas cūku mēra dēļ nācies tās likvidēt. Arī šobrīd saimniecība ietilpst 10 km karantīnas zonā, jo Rudbāržos plosās cūku mēris, bet uz liellopu tirdzniecību tas iespaidu neatstāj. Ja būtu cūkas, tad gan būtu problēmas.

Uz rudeni, kad daudzi prognozē krīzi, R.Valtenbergs skatās diezgan cerīgi. Tiem, kuriem drūmu skats, jācenšas panākt, lai par viņu produkciju maksātu vairāk. kaut vai jāveido kooperatīvi. Viņš uzskata, ka kāps graudu cena, arī rapša un gaļas cena kāpj un augs līdz ar visu citu.

„Daudziem patīk pačīkstēt, lai pažēlo,” smejas Rihards. Bet Valti iesākto turpinās, skatīsies, kas notiek, un nevis čīkstēs, bet darīs.

Alberta Dintera teksts un foto