Dzīve rūķu namiņā un pie divām upēm

IEVAI ŠNEIDEREI vasaras paiet, kopā ar ģimeni uzturot brīvdienu māju I’dille – iespējams, Kuldīgā vismazāko un nesen atjaunoto namiņu Raiņa ielā – un piedāvājot supu nomu Ventas krastā. Siltās dienās pilsētnieki viņu ievērojuši braucam ar nelielo auto Fiat Panda, kam uz jumta piestiprināti dēļi. Tagad krācītes zem vecā tilta Ieva ar supu varot šķērsot pat aizvērtām acīm.

Abi ar vīru, būvuzņēmēju Pēteri esot īsteni Kuldīgas patrioti, un ilgstoša prombūtne viņiem nepatīkot – vienmēr griboties ātrāk atpakaļ mājās. Tiekamies pie brīvdienu namiņa, kur sarunas fonā čalo Alekšupīte.

Jums ir ģimenes uzņēmums, vai ne?

Jā, strādājam kā komanda, un tās ir mūsu sirdslietas: vīram vairāk būvniecība, man – aktīvā atpūta. Sākotnēji supošana bija ģimenes brīvā laika pavadīšanas veids – dzīvojam pie pašas Ventas. Mums tik ļoti patika, ka sākām domāt: „Kāpēc lai nepatiktu citiem?” Sākumā apsvēru, vai ieguldīt līdzekļus inventārā atmaksāsies, – ko darīšu, ja nebūs intereses? Pēc tam sapratu, ka sliktākajā gadījumā nopirktie dēļi pašiem vasarās noderēs. Celtspēja tiem ir 130 kilogramu, tāpēc var braukt arī kopā ar vienu bērnu.

Kāds bija pirmais brauciens?

Pirmā pieredze ar supu, kad vispār sapratu, kas tas tāds par putuplasta gabalu uz ūdens, bija Dubaijā, kur apciemoju draudzeni. Devāmies jūrā saulrieta laikā, un biju sajūsmā: ir dēlis, airis, pati varu koriģēt, kur un kā braukt, viss viegli pārvadājams. Var airēt, bet var arī gulēt un sauļoties, kamēr viļņi nēsā. Latvijā par supa dēļiem tad vēl īpaši nezināja, bet sapratu, ka man tādu vajag.

Pirmais brauciens pa Ventu bija kopā ar vīru. Mazliet uztrauca rumbas šķērsošana un posms zem vecā tilta, kur krāces. Bija jāpadomā, kā tikt galā. Tagad varētu izbraukt ar aizvērtām acīm. (Smejas.)

Vai maršruti pa Ventu ir vairāki?

Mēs piedāvājam galvenokārt no Putnudārza līdz Melnajai kolkai – pusotru, divas stundas ilgs, ļoti skaists maršruts: rumba, vecais tilts, skatu tornis. Cilvēki brauciena laikā mēdz aizkavēties, jo grib pasēdēt pie rumbas un to izbaudīt. Nekad neesmu pret to iebildusi. Ja kāds vēlas maršrutu garāku, var sākt Novadniekos (Rumbas pagastā – red.). Tur izveidota ērta piekļuve. No Novadniekiem līdz Riežupes ietekai iznāk sešu līdz astoņu stundu brauciens. Var paņemt līdzi ko ēdamu un dzeramu un pavadīt brīnišķīgu dienu uz ūdens.

Venta supošanai ir ļoti piemērota – rāma, pietiekami plata. Dziļums arī bieži vien tikai līdz celim, un var redzēt grunti, zivis. Vietām, protams, ir dziļāk, taču kopumā sajūta droša. To pastiprina inventārs: gan vestes, gan tas, ka dēlis piestiprināts pie kājas. Pirms rumbas no dēļa jānokāpj un pa malu, pa trepītēm jānones lejā zem rumbas.

Ko ieteikt tam, kurš supo pirmoreiz?

Uzdrošināties, nebaidīties. Labākais ir mēģināt. Es klientiem visu parādu, izstāstu, izmetu mazu līkumu. Sākumā vajag lēnām un mierīgi sajust dēli.

Vai bijuši amizanti notikumi?

Reizi pa reizei ir interesanti sēdēt kafejnīcā pie tilta, malkot kafiju un skatīties, kā cilvēki dažādos veidos mēģina tikt pāri krācītēm zem tilta. (Smejas.) Grūtāk iet tiem, kuri ir ļoti saspringuši un nespēj atbrīvoties. Jābūt plastiskam un jāļaujas straumei.

Vai uz akmeņiem zem tilta nevar dēlim nolauzt spuru?

Mēs savējiem lielo spuru neliekam. Jā, spura vadāmību uzlabo, taču Ventā ūdens līmeņa svārstības ir lielas, ir arī akmeņi. Var gadīties iesprūst starp tiem un tālāk vairs netikt. Ventā spura īpaši nav vajadzīga, jo straume jau nes un ceļu var koriģēt ar airi.

Kādas ir biežākās kļūdas supojot?

Līdzpaņemto mantu daudzums, piemēram, dvieļu un apģērba kaudze. Lielākoties nekas no tā nav vajadzīgs. Nav obligāts arī peldkostīms: ja mugurā šorti un maiciņa, mierīgi var braukt. Vajadzētu padomāt par saules aizsargkrēmu, jo uz ūdens var apdegt nemanot. Ir bijuši gadījumi, kad braucienu sāk normāls, gaišādains cilvēks, bet galapunktā es savācu sarkanu vēzīti. (Smejas.) No tehniskās puses iesācējiem nevajadzētu jau pirmajā mirklī mēģināt celties kājās. Labāk sākt uz ceļiem vai sēdus.

Kuru klientu vairāk: vietējo vai tūristu?

Man ļoti liels prieks par vietējiem – ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri ierodas katru vasaru, reizēm vairākkārt, dažādās kompānijās. Ja redzu, ka cilvēks nav vietējais, vienmēr pajautāju, kur un kā mani atradis. Visbiežāk sociālajos medijos vai lapā Visit Kuldiga. Ir tādi, kuri speciāli šī nobrauciena dēļ atceļojuši no Rojas, Jelgavas, Bauskas. Nupat bija meitene, kura supojusi dažādās vietās un teica, ka skaistāku braucienu par šo nav piedzīvojusi.

Kā radās doma par brīvdienu namiņu?

Tas ir vīra lolojums. Viņš celtniecībā ir vairāk nekā 20 gadu, un tā ir viņa sirdslieta, īpaši Kuldīgas vēsturiskajā daļā. Tur, protams, ir izaicinājumi, un jābūt finansiālajām iespējām. Iegādājāmies principā nelielas mājiņas aprises, zinot tikai tik daudz, ka paši šeit nedzīvosim, bet, kas te būs, nebija ne jausmas. Varbūt tējnīca, varbūt kāda radoša darbnīca. Šeit bija vairākas nelielas ēkas: dzīvojamā māja, malkas šķūnis, sausā tualete, pieliekamais kambaris. Un tās bija jāpārveido. Atstātas dažas oriģinālās detaļas, ko varējām saglābt. Celtniecība negāja ātri, jo viss ir roku darbs, un iesaistījām meistaru. Kuldīgā ir arī brīnišķīgs arhitekts Aldis Orniņš, kurš saprot drēbi, un redzējums mums saskanēja. Viņa idejas apvienojumā ar mūsējām ļāva iegūt iespējami lielāko platību. No ārpuses mājiņa varbūt šķiet maza, taču iekšā ir viss nepieciešamais. Darba gaitā tuvojās brīdis, kad jāpieņem lēmums, kas tad īsti šeit būs. Nosliecāmies par labu tam, ka šī būs unikāla atpūtas vieta pašā Kuldīgas sirdī, kur var piedzīvot patiesi autentisku pieredzi.

Kas bija grūtākais, atjaunojot vecu ēku?

Man jau sevišķi grūti nebija. (Smejas.) Vīram citādi. Process nebija ātrs, un viņš visā bija iesaistīts. Amatnieks varēja padarīt tikai tik, cik spēja. Ja kādreiz netika, mums nācās pagaidīt. Darbu gribējām uzticēt tikai īstajiem cilvēkiem. Piemēram, skārdnieks uz jumta pavadīja ļoti ilgu laiku, jo jumts ir netradicionāls – tas ir izliekts. Viss te izveidots atbilstoši šai vietai un pielāgots tam, kā bijis agrāk. Sarežģīti, tāpēc jo lielāks prieks, ka cilvēki šo mājiņu novērtē atzinīgi un rāda kā paraugu. Nepateikšu, kas tas bija par pasākumu Kuldīgā, taču kāds ietekmīgs arhitekts uz lielā ekrāna mūsu namiņu rādīja kā piemēru. Tas ir milzīgs gandarījums.

Kāds bijis viesu jaukākais komentārs?

Es patiesi gaidu katru atsauksmi, jo tās ir jaukas: rūķu namiņš, konfekšu veikaliņš, piparkūku mājiņa. Šķiet, cilvēkiem paliek patīkama pēcgarša, tāpēc viņi velta laiku, lai to atsauksmi ierakstītu.

Kāds ir tipiskākais viesis?

Es teiktu, ka no visa pa druskai. Varam izmitināt četrus cilvēkus. Tie var būt arī divi pieaugušie un divi bērni. Ja skatās uz telpu platību, manuprāt, tas ir ideālais variants.

Kā klājas uzņēmējam mazpilsētā?

Ja runājam par naktsmītnēm, šķiet, ka šis segments ir ļoti piepildīts: iespēju daudz, cenu amplitūda dažāda. Mūsu cena ir gana augsta, jo vēlamies, lai mūs apciemo tie, kuri spēj vidi novērtēt, un lai nav jāsatraucas par bojājumiem. Četru gadu laikā ir paveicies tādus nepiedzīvot, bet no citiem dzirdētas neticamas lietas, ko cilvēki aiz sevis atstājuši… Taču ir arī gadījumi, kad ciemiņi visu novākuši tā, ka rodas jautājums, vai te vispār kāds bijis. Cilvēks strādājis tā, lai aiz sevis atstātu ideālu kārtību.

Man savukārt patīk sagaidīt ar ziediem vāzē, ar vietējo limonādi vai našķiem uz galda – bērniem par prieku. Pirms sākām izīrēt paši, es šādām lietām ceļojot nepievērsu uzmanību. Tikai tagad novērtēju, ka manis dēļ kāds ir gājis pēc ziediem, tērējis laiku un naudu, lai es justos gaidīta. Vēlos, lai arī mūsu klienti jūtas gaidīti.

Ar supiem lielākā problēma ir laikapstākļi – šis bizness pilnībā pakārtots tiem. Pat tad, ja kādam rezervācija bijusi divas nedēļas iepriekš, lietainā dienā cilvēks vienkārši neierodas. Bet es saprotu, kāpēc tā, un to pieņemu. Ūdens prieki cilvēkus interesē tikai tad, kad ir silti un spīd saule. Principā 31. augustā tiek nogriezts kā ar nazi – psiholoģiski iestājas rudens, lai gan tā nebūt nav. Ja saulīte lutina, ja negāž lietus, supot var līdz pat oktobra beigām. Rudenī Venta un tās apkārtne izskatās vienkārši debešķīgi, pasakaini! Vasarā nekad to neredzēsi.

Vēl viens izaicinājums – piekļuve Ventai ir diezgan sarežģīta. Laipa Putnudārzā, no kuras cilvēkus upē palaižam, ir pašu veidota tam, lai varētu nopeldēties, jo mums tas svarīgi, ja reiz dzīvojam pie upes. Klientam iespēja izkāpt ir Virkā, pēc tam pie Riežupes ietekas Ventā. Arī pie Riežupes vīrs ir braucis ar trimmeri pļaut zāli, lai cilvēki tiktu cauri. Bet citu vietu nav.

Ko novēlētu tam, kurš apsver domu sākt ko līdzīgu?

Nevienā lietā nevajag baidīties – uzdrošinies darīt, un viss izdosies. Ja tā patiešām ir tava lieta, nevar neiznākt. Lielā atslēga ir tā, vai esi patiess, nevis tikai noskatījis ideju no citiem.