„Volejbols ir mana spēle”

Pērnā gada izskaņā pilsētas kausa izcīņā volejbolā komanda Kuldīga izcīnīja ceturto vietu, un labākās spēlētājas gods tika BAIBAI GRĪNBERGAI. Ar volejbola bumbu viņa ir draugos kopš skolas laikiem, bijusi arī pauze, bet pēc tās atkal spēlēts.

Pastāsti, kas ir Kuldīgas kauss!

Tas bija tāds fiksais turnīrs. Mūsu komanda spēlē arī Kuldīgas novada atklātajā čempionātā. Spēles bija novembrī, pēc tām sapratām, ka nākamās būs tikai janvārī. Ilgs laiks jāgaida – gribas vēl. Mums neiznāk satikties treniņos, jo vairākas meitenes ir no Rīgas, visām ģimene. Divas komandas biedrenes ieteicās par Kuldīgas kausu, un tas tapa ātrā laikā. Piedalījās sešas komandas: trīs vietējās, trīs no citurienes – Aizputes, Talsiem, Ventspils.

Mūsu komandai turnīrs nāca par labu. Netrenējoties vienmēr esam spēlēs kaut kā caur adatas aci izlīdušas, bet nu šeit dabūjām kārtīgi iesvīst, konkurentes bija spēcīgas (smejas). Šīs spēles parādīja, pie kā mums jāstrādā. Aizgājām mājās ar atziņu, ka noteikti tādu turnīru taisīsim vēl.

Vai komandā esat viena vecuma?

Nē, dažāda: ir gan vecākas, gan manas vienaudzes, gan arī jaunākas meitenes. Komandā spēlē arī volejbola treneres Ieva Leite un Agnese Megne. Viņas abas mums laukumā dod norādījumus.

Vai tu volejbolu spēlē no bērnības?

Sāku spēlēt, kad man bija kādi 14 gadi, līdz tam dziedāju popgrupā Putas un putiņas. Kad dziedāt beidzu, pieļauju, ka mana ģimene – mamma, oma un opis – bija nobažījusies par manu izvēli, jo es dziedāju no trīs gadu vecuma un tā jau bija tāda pašsaprotama lieta, taču volejbols – kaut kas nezināms. Bet neatceros, ka pārejas posmā būtu izjutusi kādu spiedienu vai manas izvēles apšaubīšanu.

Volejbols sākās nejauši. Divas klasesbiedrenes, man mīļas draudzenes, sāka iet volejbolā. Nākot uz skolu, abas runāja par treniņiem, bet es iesaistīties nevarēju un nodomāju, ka arī gribu pamēģināt. Aizgāju līdzi uz treniņiem. No pirmās dienas mana trenere bija Rasma Zeberliņa. Toreiz jautāja, vai zinu, kas ir volejbols, un atbildēju, ka zinu, lai gan patiesībā nebija nojausmas. Sākot trenēties, sapratu, ka šī spēle man padodas. Kādu laiku gan dziedāju, gan trenējos volejbolā. Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas. Volejbols ņēma virsroku.

Kādēļ?

Tajā brīdī, šķiet, biju izdziedājusies. Agrāk no uzstāšanās un konkursiem ķēru kaifu. Vēlāk parādījās sajūta, ka koncertu tikai atstāvu. Volejbola laukums šķita daudz vilinošāks. Atceros brīdi, kad sapratu, ka volejbols ir pirmajā vietā. Bija nedēļas nogale un vienā laikā izbraukuma spēles Rīgā un koncerts Kuldīgā. To, ka jāizvēlas, nepateicu ne trenerei, ne ansambļa skolotājai. Arī mammai ne. Biju stresā – ko darīt? Gaidīja abas puses. Tad izvēlējos.

Vai ģimenē tu vienīgā spēlē volejbolu?

Jaunākā māsa Una arī spēlē. Viņa gājusi tādu pašu ceļu: sākumā dziedāja un pēc tam arī aizgāja uz volejbolu. Brālis Emīls agrāk spēlēja florbolu, gāja mākslas skolā. Skolotāja mēģināja viņu pierunāt dziedāt, jo balss laba, bet viņš negribēja. Brālis spēlē ģitāru.

Kādas atmiņas tev ir par laiku treniņos, sacensībās?

Tas ir mīļš laiks. Man patīk komandas darbs, varbūt tāpēc man ir volejbols, jo uz laukuma ir seši spēlētāji. Sagadījās tā, ka spēlēju kopā ar meitenēm, kuras bija arī draudzenes. Mums vienmēr bija foršs tusiņš gan laukumā, gan ārpus tā. Izbraukuma spēlēs Rīgā, Daugavpilī vai citviet palikām pa nakti, un tad istabiņās bija garās nakts sarunas. Man nebija jāpiespiežas iet uz treniņiem. Mēs spēli izbaudījām.

Cik tālu aizspēlējies?

2012. gadā pabeidzu sporta skolu un Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu, devos uz Rīgu Latvijas Universitātē studēt Ekonomikas un vadības fakultātē. Neilgi pēc tam vienlaikus ar studijām sāku arī strādāt, tāpēc uz to brīdi volejbols tika nolikts malā.

2014. un 2015. gada sezonā kopā ar dažāda vecuma meitenēm, kuras volejbola gaitas sākušas Kuldīgā, nolēmām spēlēt pirmajā līgā, pārstāvot sporta skolu. Pēc ļoti saspringtas sezonas sīvā cīņā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes komandu ieguvām 1. vietu. Latvijas Volejbola federācija pasniedza mums medaļas.

Pēc vidusskolas bija iespēja spēlēt un mācīties koledžā vai universitātē Amerikā. Bija piedāvājumi, domu apsvēru. Rīgā bija jānokārto eksāmens. Toreiz guvu traumu: kāja ģipsī, bet kāpju autobusā un braucu uz eksāmenu Rīgā. Biju pārliecināta par došanos uz Ameriku. Tas brīdis nāca tuvāk – jāpērk biļete, koledža jau izvēlēta, bet biju iemīlējusies. Nolēmu, ka palikšu Latvijā. Meklēju, kur vēl varu pagūt iestāties augstskolā. Jā, iespējams, ja būtu aizbraukusi, tā būtu laba pieredze. Pazīstu vairākas spēlētājas, kuras Amerikā palikušas, kurām jau ir ģimene. Bet es savu izvēli neesmu nožēlojusi ne mirkli.

Pēc panākumiem pirmajā līgā atkal sekoja pauze. Dzīvoju Rīgā, pabeidzu augstskolu, sāku strādāt bankā, apprecējos. Līdz ar pirmās meitiņas ienākšanu ģimenē ar vīru pārvācāmies uz Kuldīgu. Pēc tam piedzima otrā meitiņa. Likās, ka kāre pēc volejbola jau pierimusi, līdz 2022. gadā man piedāvāja uzspēlēt Kuldīgas novada atklātajā čempionātā, kur ar komandu izcīnījām pirmo vietu. Arī šogad piedalāmies šajā turnīrā, bet svarīgākie mači tikai vēl priekšā.

Dzīvesbiedrs (Māris Grīnbergs – aut.) arī ir volejbolists. Kā satikāties?

Es mācījos vidusskolas 11. klasē, Māris jau bija skolu pabeidzis un bija Rīgā. Laikam tikāmies ar volejbolu saistītā pasākumā. Janvārī aprit 13. gads kopš kopābūšanas, bet laulībā esam piecus. Par to arī esmu volejbolam pateicīga, ka iepazinu Māri. Ja nebūtu bijusi volejbola saimē, nezinu, vai mūsu ceļi būtu krustojušies.

Esi mamma divām meitiņām. Vai arī viņām jau ir interese par bumbas spēli?

Annai ir četri gadi, Norai decembrī palika divi. Ņemam vecāko meitu uz spēlēm līdzi. Tomēr viņai intereses par bumbu nav – vairāk patīk dziedāt, dejot, zīmēt. Jaunākā visu vēl vēro. Ar vīru esam vienisprātis, ka no mūsu puses spiediena nebūs. Abas apmeklē bērnudārzu Bitīte. Tur Anna dzied ansamblī, un Ziemassvētkos bija pirmais koncerts. Vēlāk vedīsim uz pulciņiem: Kuldīgā ir, ko izvēlēties.

Vai tev ir arī citas nodarbes?

Šobrīd iepauzēju, bet agrāk gāju vingrot. Taču noteikti esmu par kustībām. Tam nav jābūt treniņam – tā varbūt arī garāka pastaiga. Man un vīram pulkstenī uzlikts soļu skaitītājs – noteikts daudzums dienā jāizpilda, lai būtu bijušas vismaz kādas kustības. Brīžos, kad netiku uz vingrošanu, mājās internetā skatījos treniņu video un to pildīju.

Vai no Rīgas pārcelties atkal uz Kuldīgu bija rūpīgi pārdomāts lēmums?

Tas bija visai spontāns. Māris savu laiku Rīgā nodzīvojis, steiga sāka apnikt, un viņš sāka runāt par pārcelšanos atpakaļ. Man bija tā: „Kāda Kuldīga? Rīga – tā ir dzīve, tur viss notiek!” Rīgā arī daudzi draugi. Tas mainījās, kad gaidīju pirmo bērniņu. Darbā dzirdēju, kā kolēģes pukojās, cik ilgs laiks jāpavada sastrēgumā, kamēr bērnu aizvedušas līdz skolai. Sākoties bērna kopšanas atvaļinājumam, vienā dienā Mārim teicu, ka gribu uz Kuldīgu. Izdevās ātri atrast dzīvokli. Un šis ir lēmums, kas apstiprina teoriju: nekad nesaki nekad (smejas). Esmu laimīga, ka esmu šeit. Aizbraucot uz Rīgu, sākas trauksme.

Kur Rīgā strādāji?

Finanšu iestādē nomainīju vairākas pozīcijas. Bet vairāk nekā četrus gadus prioritāte ir manas meitenes. Kā mammai bija ļoti svarīgi būt klātesošai. Kad beidzās otrais bērna kopšanas atvaļinājums, nolēmu no darba bankā aiziet, lai būtu blakus meitenēm bērnudārza adaptācijas periodā. Vecākajai meitiņai grupiņa un audzinātājas mainījās, jaunākā savas gaitas dārziņā tikai sāka. Tagad jūtu, ka esmu gatava pievērsties profesionālajai izaugsmei. Plāna vēl nav, bet es neuztraucos, jo pieredze rāda, ka vislabākie notikumi nāk pēc nevis ilgi pārdomātiem, bet spontāniem, pēkšņiem lēmumiem. Man liekas, ka esmu tāds cilvēks, kas situācijām ātri pielāgojas.

Ko visi darāt kopā?

Svaigs gaiss un kustības – šī ir mana prioritāte, domājot par brīžiem ar ģimeni. Pastaigas pa mežu, spēļlaukumu apmeklējums, ziemā kalniņš ar ragavām, bet tas atkarīgs no laikapstākļiem. Mums paveicies ar to, ka visi mīļie un tuvie ir rokas stiepiena attālumā, tāpēc kopābūšanas prieku izbaudām bieži. Ja ir skaidrs, ka brīvdienas tiks pavadītas mājās, visbiežāk mēģinām saplānot, ko garšīgu pagatavot, un labākajā gadījumā, lai process tāds ilgāks, uzslēdzam skaļu mūziku un taisām virtuvē garšīgu bardaku. Bērni notur tonusā – pat visslinkākajā dienā viņi gribot negribot pieceļ kājās. Un cik labi, ka tā ir! Brīvdienās gan es, gan vīrs arī spēlējam volejbolu.