Pieci gadi pie riteņbraukšanas stūres

Riteņbraukšana Kuldīgā neapstājas ne vasarā, ne rudenī – kad citi sportisti sezonai liek punktu, šajā sporta veidā vēl rit pēdējās sacensības. Par grūtībām darbā ar jauniešiem, par kopā izcīnītajiem Latvijas čempionu tituliem stāsta bijušais riteņbraucējs VIESTURS LUKŠEVICS, kurš piecus gadus ir treneris Kuldīgas novada sporta skolā, trenējis arī U17 Latvijas izlasi un saka: „Darbs devis augļus – esam sagatavojuši līderus un čempionus.”

Vai sezona beigusies?

Nē, īsti vēl ne. Šosejas sacensību sezona ir beigusies, bet tagad notiek velokross – Latvijas kausa izcīņa turpinās līdz oktobra beigām, un 1. novembrī būs Latvijas čempionāts. Tātad darāmā vēl daudz. Turklāt septembrī sporta skolā sācies jauns iesaukums – nākuši klāt jauni audzēkņi, grupas pamainās, tāpēc darba netrūkst.

Kā audzēkņus atrodat?

Aicinām no 2014. līdz 2017. gadam dzimušos bērnus pievienoties riteņbraukšanai. Jo vairāk jauniešu būs, jo labāk – vajag, lai šis sporta veids aug.

Daudzi varētu jautāt: ar ko šosejas riteņbraukšana atšķiras no velokrosa?

Šoseja ir klasika – sacensības notiek uz asfalta, gadās arī grantēti posmi, reizēm bruģis. Ir grupas un individuālie braucieni. Velokross notiek meža takās, kur ir šķēršļi, trepītes, vietām ritenis jānes uz pleca. Tas ļoti attīsta braukšanas tehniku, kas jaunajiem braucējiem ir ļoti svarīga.

Kas audzēkņiem patīk vairāk – braukt pa šoseju vai krosā?

Pārsvarā pa šoseju, jo tas ir populārāk. Bet kross ir neatņemama daļa – tas dod fizisko bāzi un tehniskās iemaņas. Jauniešiem tas pat palīdz pēc tam labāk justies šosejas riteņbraukšanā.

Kā aizritējusi šī vasara?

Tā bija ļoti laba. Kā Latvijas izlases treneris strādāju ar U17 grupu. No Kuldīgas novada sporta skolas izlasē bija divi sportisti: Edvards Vēvers un Lūkass Sitņiks. Rezultāti izdevās lieliski: U17 grupā komandu vērtējumā ieguvām 1. vietu, U14 grupā – 3. vietu. Lūkass Sitņiks individuāli un Edvards Vēvers grupas braucienā kļuva par Latvijas U17 čempioniem, bet Mārtiņš Urbāns uzvarēja individuālajā braucienā U14 grupā.

Kas darbā visgrūtākais?

Jāsavieno divi darbi – sporta skolā Kuldīgā un Latvijas U17 izlasē. Vasarā daudz biju izbraukumos: Beļģijā, Luksemburgā, Maķedonijā, Austrijā. Dažbrīd grūti pieslēgties ikdienas darbam Kuldīgā, bet kopā ar kolēģi Agri Kimboru (sporta skolas direktoru – red.) to paveicām.

Kas sniedz lielāko gandarījumu?

Mūsu puišu panākumi – Latvijas čempionu tituli. Bet tikpat svarīga ir individuālā izaugsme. Pat tad, ja kāds vēl nav čempions, bet redzu viņā progresu, tas ir milzīgs gandarījums.

Cik meiteņu trenējas šajā sporta veidā?

Mums ir divas aktīvas meitenes – Ieva Gaile un Viktorija Ļaudama no Liepājas, kas startē Kuldīgas sporta skolas komandā. Viktorija šogad kļuva par Latvijas čempioni kalnā braukšanā Siguldā.

Vai audzēkņi pēc sporta skolas šo virzienu turpina?

Daļa turpina. Gusts Lapiņš brauc Francijā un startē arī U23 grupā. Bet ne visiem tas izdodas – konkurence pasaulē ir milzīga, un vajadzīga liela griba.

Cik ilgi esi treneris?

2. novembrī apritēs pieci gadi, kopš strādāju sporta skolā.

Kā pirmo piecgadi tu vērtē?

Nav bijis viegli. Atceros, ka atnācu ar ļoti lielām ambīcijām – gribēju visu darīt kā Itālijas jaunatnes komandās. Bet sapratu, ka Latvijā ir cita mentalitāte un apstākļi. Tomēr rezultāti rāda, ka darbs ir devis augļus.

Kādi mērķi izvirzīti?

Mazākajiem – lai acis deg un šajā sporta veidā notiek izaugsme. Jauniešiem – sagatavot līdz Latvijas izlases līmenim, lai viņiem būtu iespēja startēt starptautiski. Junioru vecumā ļoti svarīgi ir tas, lai viņi jau tad tiek pie klubiem ārzemēs, kur savu progresu var turpināt. Man ir kontakti ar Itālijas klubiem, bet tur tomēr prasa, lai sportistam būtu labs rezultāts.