„Vienmēr var labāk”

Mūsējo sasniegumi rallijā un minirallijā

Eiropas rallija čempionāta posmā Delfi Rally Estonia Nationals Igaunijā norisinājās arī Latvijas čempionāts (LRČ), un 2. vietu LRČ7 klasē izcīnījusi Kuldīgas komandas Sibor Motorsport ekipāža: pilots ROBERTS PORIŅŠ un stūrmanis EDGARS PETERLEVICS. Kopā abi brauc pirmo sezonu, un valsts čempionāta absolūtajā vērtējumā iegūta augstā 6. vieta.

Vienlaikus norisinājās arī minirallija posms Ropaži, kurā startēja Sibor Motorsport pilots, kuldīdznieks Oskars Virsis un stūrmanis, rīdzinieks Artis Ozoliņš. Nepilna sekunde un viens izsists roteris viņus atturēja no 3. vietas klasē 2000. Sportisti sacentās ar vientilta piedziņas automašīnām, kuru dzinēja darba tilpums ir līdz 2000 cm³ (interesanti, ka ar šāda tipa mašīnām var piedalīties satiksmē).

Nākamais LRČ posms būs 9. un 10. augustā Cēsu novadā, kur vienlaikus notiks Latvijas rallijsprinta un vēsturiskā rallija kausa izcīņas posms, Lietuvas rallijsprinta čempionāts, kā arī Igaunijas rallija čempionāta posms. Tajā pulcēsies ātrākie braucēji no visas Baltijas, tostarp Sibor Motorsport ekipāža R.Poriņš un E.Peterlevics.

Nākamais minirallija posms notiks 24. augustā Talsu pusē. Minirallijā skatītājiem ieeja ir bez maksas, un tas ļauj faniem un ģimenēm aizraujošās sacensības vērot bez liekiem izdevumiem.

Par to, kā Robertam Poriņam (R.P.) un Edgaram Peterlevicam (E.P.) veicies un kādi ir abu turpmākie plāni, mūsu sarunā Kurzemnieka redakcijā.

Kā vērtējat savu sniegumu aizvadītajās sacensībās?

E.P.: – Pirmie divi posmi notika ziemā, un tos mēs dažādu apstākļu dēļ izlaidām. Sezonu sākām ar vasaru.

R.P.: – Trešais Latvijas čempionāta posms notika Eiropas rallija čempionāta ietvaros Igaunijā, Otepes apvidū, bet starts un finišs bija pašā Tartu centrā, Rātslaukumā. Tas deva labu sajūtu, jo bija ļoti daudz skatītāju.

E.P.: – Vienlaikus notika arī Igaunijas čempionāts.

R.P.: – Principā bija trīs sacensības vienkopus: Eiropas, kas ir vienu pakāpi zem pasaules čempionāta, tad bija Igaunijas un Latvijas. Gan mums, gan igauņiem bija iespēja startēt abos. Piedalījās daudz ekipāžu, tāpēc ceļi bija spēcīgi izdangāti, tas daudz prasīja no tehnikas un pašiem braucējiem.

E.P.: – Latvijas ieskaitē no 27 ekipāžām finišu sasniedza septiņas. Un no latviešu braucējiem – trīs, mēs tai skaitā. Izstāšanās notika smago apstākļu dēļ, bija avārijas, daudziem tehnika neizturēja. Mēs atsevišķās vietās sevi saudzējām, jo šosezon mērķis ir nevis iesaistīties cīņā par uzvaru, bet krāt pieredzi. Un kāda būs pieredze, ja jau pirmajā ātrumposmā izstāsies? Mūsu mērķis ir aizbraukt līdz galam. To arī izdarījām.

R.P.: – Mēs piedalījāmies tikai Latvijas posmā un braucām LRČ7 klasē, kur startē mašīnas ar motora darba tilpumu līdz diviem litriem. Braucam ar VW Golf.

E.P.: – Vēsturiska tehnika, igauņiem ļoti patika. Pēc tam daudzi teica, ka apbrīno, kā ar tik senatnīgu tehniku var braukt pa šiem smagajiem ceļiem. Liels paldies mūsu mehāniķim un mentoram, Roberta tētim Edgaram Poriņam! Tāpat viņš uzrauga tehniku Oskaram Virsim un komandas biedram Artim Ozoliņam, kuri šosezon startē minirallija čempionātā.

R.P.: – Otro vietu ieguvām mūsu ieskaites klasē, bet vienlaikus čempionātā ir absolūtais vērtējums. Tā kā līdz finišam aizbrauca tikai septiņas ekipāžas, tajā bijām augstajā sestajā vietā. Parasti par to cīnās klasi augstākas automašīnas.

E.P.: – Varbūt kādam izskatās, ka sestā vieta mums ir iedota, jo pārējie izstājušies, bet rallijā specifika ir tāda – ekipāžu veido trīs vienības: pilots, stūrmanis un tehnika. Visiem trīs apstākļiem jāsakrīt, lai spētu aizbraukt līdz galam un neizstātos – ne pašu kļūdu, ne tehnikas dēļ. Mūsu emociju gamma – laime un prieks – nemainītos, ja mēs tikai finišētu un kausu neiegūtu. Galvenais bija aizbraukt līdz galam, sakrāt kilometrus, un šeit bija 120 kilometru ātrumposms. Teorētiski vēl varam iesaistīties arī cīņā par Latvijas čempionāta kopvērtējumu.

R.P.: – Latvijā ātrumposmu garums ir 90 kilometru, Igaunijā bija 120, tāpēc ieguvām vairāk punktu.

E.P.: – Mūsu klasē uz starta izgāja piecas ekipāžas: trīs latviešu, divas igauņu. Mums šis ir pirmais gads kopā, un cenšamies tā strādāt vairāk. Domāju, ka arī turpmāk mums būs izaugsme.

Cik liela nozīme ir pilota un stūrmaņa sadarbībai?

R.P.: – Pazīstami esam ilgāku laiku, un kādas ikdienas īpašības atklājas arī rallijā, piemēram, atbildība pret darbu. Edgarā biju novērojis, ka rallijā nepieciešamās īpašības viņam jau piemīt, ir arī pieredze. Bija pārliecība, ka savienība būs laba un mums izdosies. Šis rallijs iedeva ļoti lielu skolu. Kā paši sakām, izbaudījām visus rallija elementus, piemēram, atcelts ātrumposms, pēkšņi ir neierasta navigēšanās, liels ātrums. Izbraucot tam cauri, man bija skaidrs, ka sadarbība ir laba.

E.P.: – Robertam pieredze ir ļoti laba. Viņš pagājušo sezonu aizvadīja stūrmaņa lomā ar citu pilotu, tāpēc arī no tās puses saprot nianses. Citi visu laiku ir tikai piloti. Man stūrmaņa pieredze bija rallijsprintā, bet ne lielajā rallijā. Šis bija liels izaicinājums, bet ļoti gribēju pamēģināt. Kad nāca uzaicinājums, nebija jāpadomā pat pussekundi, jo Robertu pazinu gan kā braucēju, gan kā cilvēku. Pirms tam jāiegulda darbs, jo trases pierakstā katram pilotam un stūrmanim ir savas tehniskās lietas. Aizvadījām daudz pierakstu treniņu. Braucām uz Talsu pusi, kur ātrumposmi ir sarežģīti. Viss tika darīts drošā režīmā, nevienā brīdī ātrumu nepārsniedzot. Braucām arī slēgtos treniņos. Bija forša sajūta, ka mājasdarbs izpildīts labi. Beigās ielikām sev atzīmi astoņi, jo vienmēr var labāk.

Robert, vai viegli pārslēgties no vienas pozīcijas uz otru?

R.P.: – Rallija pamata lietas ir abās pozīcijās. Pārslēgšanās nav tik grūta. Grūtāk ir tajā ziņā, ka ilgi neesmu braucis pilota pozīcijā, jo braukšana ir ātra un pie tās atkal jāpierod. Priecājos, ka pērn braucu kā stūrmanis, jo varēju iemācīties ko jaunu.

E.P.: – Līdz ar to man ir vieglāk. Man vienmēr patīk mācīties, un arī Roberts pa šo mazo laiku man daudz ko ir iemācījis. Treniņnolūkā pirms Igaunijas nobraucām miniralliju Gulbenē. Tas nebija mums veiksmīgs, jo izstājāmies. Tagad saku: labi, ka mašīnai tehniskā problēma atklājās Latvijā. Igaunijā tā sāpe būtu lielāka. Garāžā auto bija nostāvējis ļoti ilgi, un sporta mašīnai tas nekad nav labi.

Kāds ir jūsu lielākais ātrums trasē?

R.P.: – Tie varētu būt 160–170 kilometru stundā.

E.P.: – Kopējā rallija virtuvē tas nav tas lielākais, bet mums un mūsu tehnikai – jā. Robertam saku paldies par drosmi un braukšanas prasmi, ka viņam blakus izbaudīju katru metru, jo bija arī tramplīni.

Kādēļ sacensībām izvēlējāties modeli VW Golf?

R.P.: – Šo sporta golfu mans tētis uzbūvēja pirms gadiem desmit. Tad arī iesāku savu autosporta karjeru, braucot ar šo mašīnu. Ar pārtraukumiem golfs vienmēr bijis rallija gatavībā un gaidījis brīdi, kad varēs braukt. Arī finansiāli tas bija mūsu variants – mašīna jau gatava. Golfs bija pārbaudīts, pierasts, rallija noteikumiem atbilstošs. Uzbūvēt no nulles vai iegādāties jau gatavu ir liels lēciens.

Vai arī paši iesaistāties auto aprūpē?

R.P.: – Nu jau iesaistāmies. Palīdzam tētim.

E.P.: – Labi ir tas, ka Edgaram patīk turēt roku uz pulsa. Viņš ir inženieris, mēs – mācekļi (abi smejas). Labi, ka pēc šīm sacensībām nav vajadzīgs liels remonts, – kādas brūces tik jāapstrādā. Bieži vien jau nevajag sešas darba rokas, pietiek ar piepalīdzēšanu, padomu. Mums ir svarīgi, lai nav sajūtas, ka viens tikai strādā garāžā un mēs tikai braucam. Džeki, kuriem benzīns asinīs, nav baigi aiz matiem uz garāžu jāvelk. Brīvajā laikā paši braucam turp un darbojamies.

Kādi jūsu ekipāžai plāni?

R.P.: – Gribētu stabilizēt to, ko esam iesākuši. Šogad ir plānā nobraukt vēl atlikušos trīs Latvijas čempionāta posmus. Viens būs Cēsīs augusta sākumā, pārējie divi Igaunijā un Lietuvā.

E.P.: – Sacensības ārzemēs prasa gan laiku, gan enerģiju. Viss ilgst no ceturtdienas līdz svētdienas vakaram. Visu laiku esi darbībā, naktī paguli dažas stundas. Pārbaudījums bija arī pierakstīt 120 ātrumposma kilometrus. Piefiksēju: piektdienas rītā 20 minūtes pāri astoņiem mašīnā iekāpām un pussešos vakarā no tās izkāpām. Organizatori gan brīdināja, ka sacensības būs ļoti kompaktas, jo vienlaikus notiek trīs ralliji.

Edgar, kā trase tiek pierakstīta?

E.P.: – Trasi pierakstot, ir ļoti stingri noteikumi un ātruma ierobežojums, piemēram, atsevišķās vietās organizators norāda, ka ātrums ir 50 kilometru. Tā arī ir rallija specifika, ka, braucot ar 50 kilometriem stundā, jāspēj pierakstīt ātrumposmu un līkumus, zinot, ka pēc tam tajos nāksi iekšā ar 140–150 kilometriem stundā. Jāspēj vizualizēt.

R.P.: – Pieraksta dienā nobraucam aptuveni 500 kilometru.

Vai sacensībās līdzi dodas pārējā komanda?

R.P.: – Igaunijā bez mums abiem bija mans tētis un vēl labs draugs, Cēsu puses rallija organizators Māris Millers. Viņš noteikumus ļoti labi pārzina, viņam pazīstami igauņu organizatori. Mums gadījās ķibeles ar vienu ķiveri – tā izrādījās rallijam nederīga, jo nodzisusi hologramma un cipari nav salasāmi. Māris ātrā laikā Igaunijā atrada citu. Vēl līdzi bija mana mamma. Viņa brauc jau no tā laika, kad es braucu junioros, rezervē viesnīcu, rūpējas par pusdienām.

E.P.: – Cepuri nost arī tiem latviešiem, kas bija atbraukuši skatīties! Igaunijā varēja just, ka latviešu kopiena ir cieša. Viens otram palīdzējām.