„Treneris nav tikai profesija – tā ir misija”

1. septembris vieglatlētikas trenerim MIHAILAM VAČIĻAM bija pirmā darbadiena Kuldīgas novada sporta skolā. Viņš atzīst, ka sports kļuvis par dzīvesveidu.

Iepazīstini ar sevi!

Esmu dzimis Kuldīgā, bet bērnību pavadīju Kabilē, kur dzīvoju līdz vidusskolas laikam. Visas spilgtākās bērnības atmiņas saistītas ar Kabili. Pēc tam mācījos Saldus profesionālajā vidusskolā, kas tagad kļuvusi par tehnikumu.

Sports bijis blakus visu laiku jau no bērnības. Pamatskolā tas mani interesēja, labi mācījos arī vēsturē. Beigās gan izvēlējos būvniecību, jo gribēju nopelnīt iztikai. Taču sports bija un paliks neatņemama manas dzīves daļa.

Pirmie sistemātiskie treniņi sākās 12 gados, bija pat diezgan labi panākumi.

Vēl tagad man saglabājušās licencētas apliecības. Taču viss izbeidzās tad, kad sāku mācības Saldus tehnikumā. Nevarēju skolu apvienot ar treniņiem. Diemžēl 2005. gadā treneris devās mūžībā.

Pēc tam pārgāju uz svaru zāli – tā kļuva par jaunu aizraušanos. Tur tiešām var redzēt rezultātu: ja trenējies un ēd pareizi, aug muskuļi un līdz ar to arī pārliecība par sevi.

Kurā brīdī radās interese par vieglatlētiku?

Jau skolas laikā. Man šis sporta veids ir saprotams. Tu skrien, lec, met – tās cilvēkam ir dabiskas kustības. Vieglatlētika man vienmēr patikusi. Bērnībā sacentāmies, kurš būs ātrāks, kurš tālāk ko aizmetīs.

Mani vilina sprints, un pat tagad kā veterāns vēl esmu skrējis sprinta distancēs.

Nesen Kuldīgas novada vasaras sporta spēlēs mani rezultāti bija labāki nekā jaunajiem vīriešiem. Ir dīvaini, ka jaunie skrien divas sekundes lēnāk nekā es 37 gados.

Kad iestājos augstskolā, bija vieglatlētikas kurss, kurā jākārto ieskaites sprintā. Noskrēju labu laiku, un atceros, ka katedras vadītājs teica: esmu labā fiziskā formā. Toreiz man bija 25 vai 26 gadi. Mazai atkāpei – augstskolā iemācījos visu darīt pareizi, pirms tam nepratu uzstādīt starta bloku, jo sporta skolā neesmu mācījies.

Vēl biju aizrāvies ar bodibildingu*. Sākumā bija doma strādāt ar bērniem, un gribēju to darīt individuāli – būt personīgais treneris. Jutos drošs par savām prasmēm, šo lietu pārzinu un esmu tai veltījis daudz laika. Varētu teikt, pat 100 stundu internetā skatījies, klausījies un analizējis, lai bodibildingu izzinātu.

Vai studijas jau esi pabeidzis?

Vēl studēju. Man tas process bija ilgs – desmit gadu. Nu palikusi maza aste – vēl pēdējais bakalaura darba posms. Sāku Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet nu tā kļuvusi par Rīgas Stradiņa universitātes fakultāti. Bet jāatzīst: īstās zināšanas nāk no pieredzes.

Augstskola iedod teorētisko bāzi, bet reālās prasmes nāk no darba ar cilvēkiem.

Esmu ļoti daudz mācījies arī pats, analizējis, pētījis katru sīkumu. Augstskola neiedod atbildes uz visiem jautājumiem – tas jāsaprot pašam.

Ar cik grupām tu strādā?

Kuldīgas sporta skolā man ir divas grupas: vienā ir 13–15 gadus veci, otrajā – 3. klases bērni. Galvenā bērniem ir daudzpusīga attīstība. Tikai vēlāk – pusaudžu vecumā – var sākt specializāciju. Sākumā ir svarīgi attīstīt kustību bāzi, spējas, izpratni. Man sirdij tuvāks ir sprints, bet kā treneris mācos būt labs visās disciplīnās, jo bērnam jāiemācās saprast ne tikai tas, ko viņš dara, bet arī tas, kāpēc dara.

Bet pirms tam un vēl joprojām strādāju Talsu novada sporta skolā, jo Talsos tagad treniņu grupa beigs 9. klasi un tas būs manu audzēkņu pirmais izlaidums. Strādājot tur, sapratu, ka šis darbs mani aizrauj. Priecājos, ka Kuldīgas kolēģi saprot un ļauj man to darīt. Apvienojos ar otru jauno kolēģi Anniju Paulu Ansoni.

Savā laikā esmu strādājis arī privātajā sektorā. Jā, tur var nopelnīt vairāk. Bet sporta skolā redzēt bērnu attīstību, progresu, prieku – tam ir cita vērtība. Šeit es redzu savu misiju – dot bērniem ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī vērtības, izpratni, attieksmi pret darbu.

Es bērniem vienmēr saku – sportam jābūt tagad. Strādāt varēsi visu mūžu, bet šos gadus vairs neatgūsi.

Es zinu, ko nozīmē izvēlēties darbu, izglītību vai sportu, un es to nenožēloju, bet zinu, ko būtu darījis citādi, tāpēc arī cenšos palīdzēt viņiem saprast laika vērtību.

Reizēm pieaugušie nesaprot, ka astoņos deviņos gados nevar runāt par to, ka bērns būs sprinteris. Tas ir kustību apguves periods, kad viņam jāiemācās pēc iespējas vairāk. Specializācija sākas pēc augšanas spurta, kad vairāk sāk strādāt hormoni, sāk augt muskuļi gan puišiem, gan meitenēm, un tas ir 14–15 gados. To mēģinu vecākiem skaidrot, jo man svarīgi, lai viņi saprot. Reizēm var iznākt nesaprašanās, ja vecāki iecerējuši, ka viņu bērns būs skrējējs, bet viņam piemērotāka ir kāda mešanas disciplīna.

Ne reizi vien dzirdēts, ka bērniem esot problēmas ar disciplīnu.

Vakar treniņā audzēknes, kuras ir labas draudzenes, savā starpā jokojās, viena otrai arī uzpliķēja. Aizrādīju, ka no malas tas izskatās neprofesionāli.

Man treniņā vispirms svarīga ir drošība. Arī kārtība. Cenšos mācīt, ka mums vienam otru jāciena.

Skatos, lai audzēkņi nodarbības apmeklētu regulāri. Sevi nevar apmānīt – rezultāti to parādīs.

Kāds tev tagad galvenais mērķis?

Pabeigt studijas. Labāko, ko spēju, dot audzēkņiem un būt klātesošam ģimenē. Man ir divi bērni: dēlam šomēnes būs astoņi gadi, meitai ir trīsarpus. Esmu viņiem bijis klāt jau no pirmās dienas, pārgriezis nabassaiti, jo arī tas man ir svarīgi – būt tēvam, ne tikai trenerim.

* Bodibildings (no angļu val. vārdiem ķermenis un būve) – spēka vingrojumi, kas izkopj muskuļotu augumu un labu stāju; arī kultūrisms