Skrien gandrīz visu gadu

Kuldīdznieks KRISTAPS BĒRZIŅŠ ir viens no Latvijas labāko skrējēju pulka. Šosezon viņa kontā ir maratona, pusmaratona, desmit un piecu kilometru distance, vēl viņš piedalās taku skriešanas seriālā Stirnubuks. Viens no lielākajiem pārbaudījumiem bijis pasaules kalnu un taku skriešanas čempionāts Austrijā.

Šosezon startēji daudzās sacensībās. Kā veicies?

Grūti uzreiz saskaitīt – ieskatīšos kalendārā, jo sezona sākās agrā pavasarī. Varētu teikt, ka tā nebeidzās. 12. martā Siguldā noskrēju pēdējo posmu sacensībās Noskrien ziemu. Viens posms bija Kuldīgā, tāpat bija sniegs. Pēc nedēļas Saldū jau bija jaunās sezonas Jaņa Rozentāla skrējiens – pilnīgs pretstats! Siguldā sniegs līdz puscelim, vietām vēl dziļāk, bet Saldū – perfekti tīras, sausas ielas. 25. martā sākās Stirnubuks. Pirmajā posmā izvēlējos garāko – Lūša – distanci no 30 līdz 35 kilometriem. Aprīlī bija otrais Stirnubuks Valmierā, un uznāca pirmais siltuma vilnis.

Liepājā treniņu nolūkā piedalījos vienā mazā skrējienā, jo gatavojos galvenajam startam – Rīgas maratonam. Tas bija arī Latvijas čempionāts. Man bija mērķis aizstāvēt savu čempiona titulu, bet šoreiz paliku ceturtais, taču, skatoties uz rezultātu, man tas ir labākais laiks, kādā maratona distanci esmu skrējis. Konkurenti bija spēcīgi – satrenējušies un labā fiziskajā formā. Sākumā nezināju, ka līdz trešajai vietai man pietrūka divdesmit sekunžu. Tas bija ļoti sāpīgi, bet tagad esmu samierinājies. Uztveru to kā pozitīvu pieredzi.

Pēc maratona piedalījos pusmaratonā Salaspilī. Skrējiens grūts, jo nedēļas laikā īsti nevarēju atpūsties un nav arī ieteicams skriet. Bet bija vilšanās par to ceturto vietu, un gribēju skriet. Viss izdevās, bet rezultāts nebija labs – bija silts laiks. Pēc nedēļas atkal skrēju Stirnubukā Ogrē, kur notika vakara posms.

Bet pēc pusotras nedēļas devos uz Austriju, kur pasaules kalnu un taku skriešanas čempionātā apstiprināju dalību divās distancēs. Vienā jāskrien septiņi kilometri tikai pret kalnu un jāpārvar 1100 augstuma metru. Pirmais kilometrs bija diezgan līdzens. Teikšu godīgi: īsti gatavojies nebiju un finišēju starp 80.–90. vietu. Ja būtu gatavojies, varbūt būtu 20–30 vietu augstāk, bet ne tuvu topa desmit vai 20 skrējējiem. Lai tā būtu, vajadzētu braukt uz specifiskām treniņu nometnēm kalnos. Šis gan nebija pirmais tāds pārbaudījums. Pirms četriem gadiem Šveicē bija līdzīgs.

Pēc izcīnītās vietas jāsecina, ka skrējiens ir populārs.

Jā, tas ir pasaules čempionāts – no valsts var piedalīties ap se-
šiem dalībniekiem. Kopējais skaits bija liels – vairāk nekā 130 finišēja, daļa arī izstājās.

Kāda bija otra distance?

Burtiski pārtulkojot latviski, tā sauktos Kalnu klasika. Distance divos apļos. Vairāk tā vērsta uz skatītājiem. Starts Insbrukas centrā, kur uztaisīta šķēršļu trase no mākslīgiem akmeņiem un kokiem. Viens aplis – 7,5 kilometri. Distance izgāja arī ārpus pilsētas kalnos. Jāuzskrien, jātiek lejā un jāatgriežas pilsētā. Tā jāpieveic arī otrais aplis. Nekā laba nebija – finišēju ap 80.–90. vietu.

Vai pēc tam nevajadzēja brīvdienas?

Otrais starts bija 10. jūnijā. Pēc tam līdz pat 1. jūlijam bija neliels pārtraukums. Centos atpūsties, jo nogurums uzkrājās. Atkopos un atsāku trenēties.

Ar kurām sacensībām apritē atgriezies?

Ar Stirnubuka posmu Alūksnē.

Nedēļu vēlāk Rojā bija pusmaratons. Tur šāds skrējiens notika pirmo reizi. Biju ielicis savā kalendārā, jo tas notiek tepat Kurzemē. Pēc divu nedēļu pauzes devos uz Jelgavu, kur skrēju nevis pusmaratonu, bet desmit kilometrus, jo pēc nedēļas bija Kuldīgas pusmaratons. Ar savu startu mājās esmu apmierināts.

Vai piedalījies arī cīņā par Kalna ielas karaļa titulu? Tāda šogad notika pirmo reizi.

Nepiedalījos. Kā skrēju, tā turējos visu distanci. Ja rēķinātu klāt punktus, būtu citādāk (smejas). Stirnubukā katrā posmā ir sprinta etaps. Laiks, kādā to noskrien, tiek pārvērsts punktos, un tie tiek skaitīti klāt kopvērtējuma punktiem. Ja sprintu skrien lēni, var būt pat tā: esi uzvarējis visos posmos, bet kopvērtējumā kāds var būt priekšā tikai tāpēc, ka sprinta etapā sapelnījis vairāk punktu. Visā distancē par uzvaru var nopelnīt 1000 punktu, bet tikai sprinta etapā – 300; skrienot to lēnāk, tie var būt arī tikai 100 punkti. Tāpēc nevar atslābt – jāskrien! Šogad Stirnubukam bija desmit gadu jubileja. Esmu skaitījis, ka man šajā skrējienā dažādās distancēs ir 30 uzvaru.

19. augustā startēju Piltenes skrējienā. Sākumā domāju, ka skriešu desmit kilometrus, bet īsti labi nejutos, bija nogurums, tāpēc izvēlējos piecus kilometrus. Pēc nedēļas pārtraukuma atkal devos uz Valmieru, kur startēju desmit kilometros. Bija arī pusmaratons, tomēr to neizvēlējos. Biju jau noskrējis desmit kilometrus Jelgavā un Valmierā, vēl atlicis viens Liepājā – tas paredzēts 15. oktobrī. Ja trīs posmus noskrien, var cīnīties par vietu kopvērtējumā. Abās vietās biju otrais, bet kopvērtējumā pagaidām esmu pirmais. Septembrī treniņa režīmā skriešu maratonu arī Ventspilī.

Vai kopumā esi apmierināts?

Jā. Varbūt pusmaratonu gribētos noskriet ar labāku rezultātu. Šosezon labākais ir stunda un 11 minūtes, kādā brīdī forma bija pat tāda, ka varētu būt arī zem stundas un desmit minūtēm, bet tagad tādas vairs nav.

Sportisti saka: fizisko formu nevar visu sezonu noturēt vienā līmenī.

Jā, nevar. Cenšos līkni noturēt vienmērīgāku, lai nav smagu kritumu. No visiem startiem nopietnāk gatavojos Rīgas maratonam – tam viss tika pakārtots. Par pārējām reizēm varētu teikt, ka tās ir vienas no daudzām, kurās piedalos.

Šī vasara bija visai karsta. Vai laikapstākļi atstāj iespaidu?

Iespaido. Ja esi trenējies aukstā laikā vai agri no rīta, bet starts ielikts 11.00, 12.00 vai pat vēlāk, kad temperatūra ir tuvu plus 30 grādiem, skriet ir grūti, jo organisms pieradis pie zemākas temperatūras.

Vai treniņos skrien no rīta vai vēlā vakarā?

No rītiem. Vairumam sacensību starts tomēr ir no rīta. Ja būšu pieradis pie tā, tad arī sacensībās būšu gatavs skriet. Ja skrien vakarā, organisms pielāgojas tam, ka visu dienu atpūšas. Vislabāk ir trenēties tajā laikā, kad sacensībām paredzēts starts. Organisms zina, ka būs slodze, un var uzrādīt labāko rezultātu.

Kuldīgas pusmaratonā esi dalībnieks jau no pirmsākumiem. Vai tajā būtu kas jāmaina?

Trasi varētu uztaisīt bez tiem 180 grādu pagriezieniem, kā ir Stendes ielas posmā turp un atpakaļ. Ar organizatoru Ivo Solomahinu aprunājāmies. Viņš jau atsūtījis trases jauno versiju. Izskrējis neesmu – izbraucu ar velosipēdu, un šķita, ka ir ļoti labi. Pārskrienot pāri tiltam, dalībniekam jānogriežas pa kreisi, tad pa labi un atpakaļ pa tiltu. Trase varbūt ir dažus metrus par īsu, lai to varētu sertificēt, un starta vieta būtu jāpārceļ mazliet atpakaļ.

Tu aktīvi iesaisties vietējā sporta dzīvē.

Cenšos. Ja man jautā, izsaku viedokli, kā būtu labāk, lai cilvēki uz šejieni brauktu. Kuldīgā izveidoju un marķēju posma trasi skrējienam Noskrien ziemu. Šķiet, to darīšu arī nākamgad. Plānā ir arī trasi mainīt, vēl neesam līdz galam vienojušies, bet organizatori vēlētos, lai tas būtu tumsas posms. Viens trases veids jau izdomāts, taču varbūt rodas labāks variants.

Kādu redzi attīstību skriešanai Latvijā? Vienu laiku tā bija ļoti populāra. Kas notiek šobrīd?

Viss apstājās kovida laikā, kad neko nedrīkstēja rīkot. Es teiktu, ka viss atgriežas, dalībnieku skaits skrējienos pakāpeniski pieaug. Ejam pareizā virzienā. Taču tā ir tikai maza daļa no iedzīvotājiem. Protams, ir jau citas aktivitātes dabā.

Piedaloties sacensībās, iznāk apceļot Latviju. Vai dodies kopā ar ģimeni?

Visu laiku braucu ar ģimeni, tad bijām trīs: es, sieva Mārīte un dēls Krišjānis, kuram ir trīs gadi. Nu esam četri – mums pievienojies otrs dēls Artūrs. Tāpēc pagaidām uz sacensībām došos viens.

Tu esi sporta skolotājs V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā. Labu laiku tiek runāts par jaunajām kompetencēm izglītībā. Kā ar tām veicas sporta stundās?

Teikšu, kā ir: iet grūti. Katrs bērns jānovērtē, jāsniedz individuāla pieeja un atgriezeniskā saite. Ir grūti to izdarīt. Šogad vēl tāds jaunums, kas pieņemts visā Latvijā: sportā vērtējumu saņem visi, arī tie, kuriem ir ārsta zīme par atbrīvojumu no fiziskām aktivitātēm visu gadu. Mums, sporta skolotājiem, tagad jāizdomā, kādus uzdevumus dot saistībā ar sportu, lai viņi nopelnītu vērtējumu.

Kuras klases tu māci?

Šogad man ir 2., 4., 7., 9., 10. un 12. klase. Visas vecuma grupas. Esmu arī 7.c klases audzinātājs – šos pienākumus uzņēmos pirmo reizi. Piekritu pamēģināt un ceru, ka viss izdosies.