Sezonas veikums – sudraba godalga

Padurnieks MĀRCIS PIRTNIEKS Latvijas motošosejas čempionāta visaugstākajā – Superbike – klasē izcīnījis otro vietu. „Patiesībā daudzi nezina, ka notiek arī tādas sacensības ar ielas moci,” viņš atzīst.

Pastāsti par šo sporta veidu!

Vairāk pazīstams ir motokross, ko varētu nodēvēt arī par nacionālo sporta veidu. Tāpat var sacīt par autokrosu.

Bet sacensības motošosejā ir tāds veids, kurā brauc ar sporta motociklu. Tam jānoņem visi palīglīdzekļi, kam jābūt, lai brauktu pa ielu, tāpat gaismas ierīces, numura zīme. Jāizpilda obligātie tehniskie noteikumi. Kad tie izpildīti, drīkst braukt sacensībās.

Vai braucēji sacenšas dažādās klasēs?

Jā. Tās iedalās pēc motora jaudas, arī pēc braucēja pieredzes, mākas, ātruma. Visi sāk ar Street jeb ielas klasi. Tajā drīkst braukt ar ielas moci, neko tam nemainot. Kad dalībnieks to izbraucis, var startēt augstākā klasē. Vēl ir 600 un 1000 kubikcentimetru klase, tad arī C, B un Superbike. Katrai mazliet atšķirīgi tehniskie noteikumi. Jo augstāka klase, jo vairāk drīkst motociklu modificēt, mainīt detaļas.

Visai garš ceļš līdz klasei Superbike.

Man tas nebija tik garš (smejas). Kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijis kā uzmedots uz močiem. Tā ir mana sirdslieta. Īsti neatceros, kāpēc, bet biju aizbraucis uz dažiem motošosejas treniņiem sporta kompleksa 333 trasē Ropažu pagastā. Tos vadīja Rūdolfs Bergmanis – Latvijas Motosporta federācijas motošosejas komisijas vadītājs. Man ļoti iepatikās. Katras sezonas sākumā Rīgā, Biķernieku trasē, notiek drošas motobraukšanas dienas. Mērķis – atsvaidzināt iemaņas pirms sezonas. Tad ir iespēja izbraukt Biķernieku trasē. Pirmo reizi izbraucot, sapratu – jābrauc vēl. Ātrums, līkumi trasē mani ļoti paķēra. Ar moci, kāds bija tad, īsti pabraukt nevarēja, jo kāpšļi līkumos ķērās gar zemi. Skatījos uz jaunu un tādu, lai var braukt gan pa ielu, gan pa trasi.

Sākumā nebija domas braukt tikai trasē. Braucot sapratu: ja patīk, tad nav iespējams ar vienu kāju braukt trasē, ar otru – ielās. Jāizvēlas. Es izvēlējos pirmo. Ir tādi, kas brauc pa abām vietām. Bet visi esam amatieri.

Kad iegādājos jaunu moci, 2021. gadā sāku braukt klasē Street. Pēc gada gribēju startēt C klasē, bet pēc Rūdolfa Bergmaņa ieteikumiem izlēmu uzreiz B klasē, jo ātrums bija pietiekami labs, lai konkurētu ar citiem. Pašā pirmajā treniņā Biķerniekos nokritu un salauzu mugurkaula skriemeli. Sezona beigusies. Divus mēnešus ārstējos un ielēkt atpakaļ trenēties varēju sezonas vidū. Sacensībās gan nepiedalījos.

Šīgada sezonā biju reģistrējies B klasei. Pirmais posms Pērnavā – kopā ar brāli Klāvu dienu pirms tam domājām, kā man labāk braukt. Bija arī treniņš, un tajā apļa laiks bija spējīgs konkurēt ar Superbike braucējiem. Izlēmu braukt visaugstākajā klasē, un organizatori arī ļāva.

Ir bijušas arī citas traumas: lauzta kāja un roka. Šogad Biķernieku posmā kvalifikācijā salauzu roku – ar tādu arī sacensības nobraucu. Tajā brīdī nedomāju, ka lauzta, tikai sāpēja. Bet Pērnavā pēdējā posmā pirms kvalifikācijas treniņā nokrītot salauzu kāju. Pēc tam ar tādu jānobrauc gan kvalifikācija, gan sacensības. Kāja kļuva arvien lielāka, zābakā arvien grūtāk iekāpt. Jācer, ka nākamsezon iztikšu bez traumām.

Vai nevajadzēja atkal citu motociklu?

Nē, tas jau pietiekami sabūvēts – parametri atbilda tam, lai šajā klasē varētu braukt. Var vēl daudz ko mainīt, taču tas nav vajadzīgs. Svarīgi, kā tu māki trasē braukt. Daudzi domā: jo jaudīgāks mocis, jo ātrāk braukšu. Īstenībā ātrums slēpjas citās lietās: bremzēšanā, tajā, kā proti izbraukt līkumus, un citās niansēs. Ir redzēts, ka Eiropas un pasaules līmeņa braucējs ar mazjaudīgāku brauc divas vai pat trīs reizes ātrāk nekā citi ar jaudīgākiem.

Tev iznācis liels lēciens: no zemākās klases uz visaugstāko.

Tā bija. Daudz laika pavadu treniņos. Katru gadu ziemā braucu uz Spāniju. Arī šogad braukšu pēc divām nedēļām. Dodos vēl uz Ungāriju, Čehiju.

Cik sacensībās sezonā piedalies?

Latvijas kausa izcīņa attiecas tikai uz Street klasi. Pārējās ir Latvijas un Baltijas čempionāts, arī Igaunijas un Lietuvas čempionāts. Sanāk katrai valstij savs un vēl apvienotais. Var šķist dīvaini, bet tie pārklājas. Neviena valsts nerīko posmu tikai savam čempionātam, jo izmaksas ir lielas. Tāpēc asociācijas cenšas tos apvienot. Piemēram, ir posms Pērnavā, un ieskaite būs gan Latvijas, gan Igaunijas un Baltijas sacensībās. Sacensību pietiek – var kārtīgi izbraukties. Šogad startēju Latvijas un Igaunijas čempionātā. Baltijas ne, jo tur iekļauta Kačerginas trase Lietuvā, kur segums nav labs: tas ir bedrains, braucot viss trīc un dreb. Kopā braucu septiņos posmos.

Kā tiek vērtēts?

Braucējus vērtē tikai pēc tā, kurš iebrauc finišā. Vispirms ir kvalifikācija, un svarīgi nobraukt labi, tā tiekot pie labākas starta vietas, jo startā ir ap 20 močiem. Superbike klasē ir 16 apļu.

Cik reizes ieguvi godalgu?

Trīs. Kopvērtējumā biju otrais. Ir grūti konkurēt ar tiem, kuri Superbike klasē brauc daudzus gadus. Viņi braucienus Baltijas trasēs ir ļoti pieslīpējuši, zina visas nianses.

Vai daudz motociklu esi nomainījis?

Nē, braucu ar šo. Ik pa laikam tiek mainītas detaļas, uzraudzīta amortizācija. Braucot pamanu, ko vajadzētu samainīt vēl.

Vai tev ir sava komanda?

Nav, bet uz sacensībām līdzi brauc un ar tehniskām lietām palīdz brālis Klāvs. Mocis ir pietiekami sarežģīts – tas nav kā garāžā skrūvēt Deltu vai Jawu. Ja jātaisa, dodu servisam, kas to apkalpo jau ilgāku laiku. Pats klāt neķeros. Vienkāršās lietas gan daru – varu nomainīt bremžu klučus, eļļu, riepas.

Kādi plāni jaunajai sezonai?

Turpināšu braukt Superbike klasē. Spānijā būšu kopā ar igauņu braucējiem un treneri – uz viņu lieku lielas cerības. Vēl jāaizved pie speciālista mocim savest kārtībā amortizāciju. Godīgi sakot, pašam tā ir tumša bilde. Ceru, ka būs izaugsme un ar pārējiem varēšu konkurēt vēl vairāk.

Vai šis sporta veids ir populārs?

Nav. Līdz brīdim, kamēr neizbraucu trasi, arī pašam šādi motocikli nepatika. Vairāk interesējos par tā sauktajiem meža močiem, par enduro.

Cik gados brauci pirmo reizi?

Ja nemaldos, pirmais bija kvadricikls, to tētis bija nopircis man un brālim. Nākamais bija nopietnāks mocis – 125 kubikcentimetri. Biju nopircis arī mopēdu Delta, garāžā mēģināju skrūvēt, bet nekas nesanāca. Tiklīdz palika 18, noliku tiesības gan uz auto, gan motociklu. Pēc tam motociklu arī iegādājos.

Kurā trasē tev patīk visvairāk?

Ļoti patīk mūsu pašu Biķernieku trase. Tā ir interesanta, bet arī bīstama. Čehijā ir pasaules līmeņa trase.

Kādu taktiku sacensībās izvēlies?

Mūsu līmenī taktikas nav. Amatieriem braukšanas ātrums gandrīz visiem ir vienāds – nekas netiek atlikts pēdējiem apļiem, jo tad pārējos noķert vairs nevarēs. Man taktika vienmēr ir tāda, ka pirmajam jābūt jau sākumā. Jāmēģina mukt prom uzreiz pēc starta, lai trasē nebūtu cīņas, jo apdzīšana traucē, zūd ātrums, un tas ļauj pārējiem pietuvoties.

Tu strādā ģimenes galdniecībā Laimdotas. Kas tur pašlaik darāms?

Būvējam jaunu kokmateriālu ražošanas angāru, būs arī jaunas iekārtas. Ar to vairāk darbojas brālis Klāvs, jo viņš ir šīs nozares vadītājs. Manā pārziņā ir mēbeles, un pašlaik strādājam ar vairākiem būvniecības objektiem. Viens ir 1905. gada ielā – bērnu un jauniešu centrā liekam durvis un logus.