Sezonas kopsavilkums – četri kausi

Skrundeniecei, volejbolistei AGIJAI ANKEVICAI iepriekšējais gads bijis īpaši veiksmīgs – komanda RSU/MSĢ, kurā viņa ir kapteine, atzīta par Latvijā labāko. Kuldīgas novada gada balvai sportā Agija bija izvirzīta kā viena no gada sportistēm.

Kā tu vērtē komandas sniegumu?

Līdz pagājušajai sezonai visu laiku centāmies tikt gan Latvijas čempionāta, gan Latvijas kausa izcīņas finālā, arī Baltijas līgas finālā. Pērn tas viss izdevās – ir mums četri kausi, kurus izcīnījām Latvijas kausā, Superkausā, Latvijas čempionātā un Baltijas līgā. Patīkams novērtējums, ka Baltijas līgā saņēmu labākās otrā tempa uzbrucējas titulu. Arī šosezon veicas labi. Nupat Baltijas līgā izcīnījām bronzu – spēlē par 3. vietu ar 3:1 pieveicām Tallinas komandu TalTech/Macta Beauty.

Kādi ir kapteines pienākumi?

Komandas kapteine esmu trešo gadu. Ir lietas, ko šajā laikā esmu iepraktizējusi. Vislabāk padodas meitenēm atgādināt, ka mēs esam viena komanda, ka neesam individuālas spēlētājas. Ja kādai laukumā kas nesanāk, mēs nevis vainojam sevi, bet vienmēr varam paļauties uz citām, kas nāks ar savu pienesumu. Vajag nevis ieciklēties uz savu spēli, bet domāt par to, ka jāpalīdz komandai.

Vai konkurence ir spēcīga?

Gan pagājušajā sezonā, gan šajā komandas ir diezgan līdzvērtīgas. Pagājušogad bijām tabulas apakšgalā un spēlējām pret spēcīgu komandu, lai iekļūtu labāko četriniekā. Neviens necerēja, ka iekļūsim. Taču kopumā komandas ir līdzvērtīgas, un sistēma tāda, ka pusfinālā un finālā ir tikai viena spēle. Te palīdz veiksmes faktors un tas, cik komanda ir motivēta. Baltijas līgā līmenis ir augstāks. Ļoti labi ir Igaunijas klubi, arī Lietuvas klubs no Kauņas šosezon ir līderos.

Vai sezonā spēļu pietiek – var kārtīgi izspēlēties?

Pietiek, īpaši sezonas otrajā pusē. Tā ir ļoti piepildīta. Šobrīd spēļu daudz – nav brīva neviena nedēļas nogale. Arī aizvadītajā bija divas. Tagad ir četras dienas, lai atjaunotos, jo jābrauc uz Kauņu, kur atkal būs divas. Tā kā komandas ir līdzvērtīgas, spēles ir intensīvas, un nogurums sakrājies.

Cik gadu tu volejbolu spēlē profesionāli?

Tieši komandā RSU/MSĢ un Baltijas līgā šī ir piektā sezona. Volejbols kļuvis par neatņemamu dzīves daļu. Es pat nevaru iedomāties, kā būtu, ja to nespēlētu. Ieguldīts ir ļoti daudz, un savā ziņā dzīve saplānota volejbolam.

Vai pirmie soļi apgūti Skrundā?

Jā. Līdz 8. klasei trenējos un spēlēju Skrundā, un mana pirmā trenere bija Rudīte Kronlaka. Pēc tam aizgāju uz Murjāņu Sporta ģimnāziju – tolaik tā bija prestiža lieta. Ja biji jaunatnes izlasē, nākamais solis pēc 7. klases bija doties uz Murjāņiem, lai konkrētā sporta veidā attīstītos tālāk. Skrunda ielika pamatus, un līdz kaut kādam līmenim bija progress. Rudīte teica, ka jāvirzās tālāk. Man pat šķiet, ka viņa toreiz brauca līdzi uz iestājeksāmeniem. Arī labākā draudzene Rūta Linde toreiz brauca stāties Murjāņos.

Tur pabeidzu 9. klasi un pārcēlos uz Rīgu. Jaunatnes vecumā spēlēju un trenējos pie Normunda Lūša. Kamēr mācījos Rīgā, biju arī valsts izlasē un nometnēs. Tad iestājos studēt Rīgas Stradiņa universitātē, tās komandā man ir piektais gads. Pēdējos trīs gadus tā apvienojusies ar Murjāņu Sporta ģimnāziju. Arī šīm spēlētājām ir visai liela nozīme.

Vai volejbola dēļ ir bijis no kā jāatsakās?

Patiesībā daudz ko nācās nolikt maliņā – laiku, ko varētu pavadīt ar tuviniekiem, draugiem. Spēles un treniņi prasīja ļoti daudz laika. Vakarā atnākot no treniņa, vismaz tagad gribas būt tikai mājās un atjaunoties, lai pēc tam atkal var doties uz skolu, darbu un treniņiem. Spilgti atceros: kad mācījos Murjāņos, tādu brīvo nedēļas nogaļu nebija. Varbūt reizi mēnesī tiku pie vecākiem uz mājām. Tad to ļoti gaida, un pēc ilgāka laika satikšanās ir tāda īpašāka.

Vai ģimenē vēl kāds spēlē volejbolu?

Īsti neviens nespēlē, kaut gan tētim patīk teikt, ka viņš jaunībā esot spēlējis. Taču tā gluži nav – tas bija tikai sporta stundās. Kad man bija jāizvēlas, ko darīt, Skrundā lielas izvēles nebija. Varbūt tāpēc Skrunda tiek dēvēta par volejbola galvaspilsētu, ka daudz volejbolistu ir no šejienes.

Bērnība Skrundā bija ļoti piepildīta – visu laiku kaut ko spēlējām. Lai gan volejbola spēles pamatu nebija, vasarā braucām uz smilšu laukumiem. Draudzene gāja treniņos, reiz viņai devos līdzi un taisīju piespēles. Rudīte pienāca un teica, ka jānāk uz treniņiem un ka man patiks. Man arī viss iepatikās.

Ne reizi vien sportisti vēlējušies visam atmest ar roku. Vai arī tev bijis pārtraukums?

Jā, ir tā bijis. Man bija diezgan nopietnas veselības problēmas pusaudžu gados. Bija tāda lielāka pauze. Taču ceļš tāpat ir aizvedis atpakaļ pie volejbola. Ir arī paliekošas traumas, muguras sāpes, pamežģīta potīte. Reizēm šķiet: varbūt pienācis laiks beigt. Taču tie ir tikai vārdi. Zālē pavadīts tik daudz laika, spēlējot volejbolu, ka ikdienu bez tā nevaru iedomāties. Pēc vasaras kājas pašas ved atpakaļ uz sporta zāli.

Ko vēl dari ikdienā?

Studēju Stradiņos. Sākumā izvēlējos psiholoģiju. Bet uznāca kovids, vide man šķita nesakārtota, un es paņēmu pauzi. Tā nebija liela, jo ieraudzīju citu programmu – veselības speciālists. To arī studēju. Esmu finiša taisnē, jo atlicis pusgads. Būšu fiziskās sagatavotības trenere. Strādāju arī par treneri fitnesa klubā.

Vai sporta nav par daudz?

Nav (smejas). Diena, kad piespiežu sevi atpūsties, ir par garu. Šķiet, ka diena bez sporta nav pilnvērtīga. Man jāmācās atpūsties.

Kādēļ sākumā izvēlējies psiholoģiju?

Man tā vienmēr patikusi – iedziļināšanās, cilvēka pētīšana, analīze. Bija doma kļūt par sporta psiholoģi, jo saprotu, cik liela nozīme laukumā ir psiholoģiskajam pienesumam. Domas pamainījās. Vairāk tomēr vēlos būt trenere. Taču nekas vēl nav beidzies, jo man palicis tikai gads, lai beigtu arī psiholoģijas programmu. Abas jomas patīk, un nekad nevar zināt, kur dzīve aiznesīs.

Kā pati tiec galā ar uztraukumu pirms spēlēm?

Esmu iemācījusies tikt galā. Kā komandas kapteine uztraukumu neizrādu – vairāk mēģinu spēlētājas motivēt, uzlādēt, lai domas ir no uztraukuma nost.

Kas tevi šajā sportā aizrauj?

Tās ir emocijas. Kad spēli uzvaram, ir prieks ne tikai man, bet arī visām biedrenēm. Esam laba komanda, jo treniņos visas bēdas, kas dienas gaitā bijušas, aizmirstas. Pēc tam garastāvoklis ir pacilāts. Kaut kāda burvība tajā visā ir.

Kāda ir tava brīvdiena?

To man ir ļoti maz, es tās gaidu. Citreiz ir nogurums un gribas palikt mājās, runāties ar draugu un paskatīties kādu filmu. Reizēm dodamies pastaigā gar jūru vai mežu. Mans draugs ir liels dabasmīlis. Viņš arī mani pavelk līdzi.

Vai draugs arī ir no sportistu vidus?

Jā, Dāvis (Storķis – red.) arī ir no Skrundas un arī spēlē volejbolu. Mums ikdiena ir ļoti vienāda. Kopīgie brīži ir jāatrod, jo ne vienmēr spēļu grafiks sakrīt. Tāpēc kopīgās brīvdienas ir jānovērtē.