Sezonā vairākkārt labākais

Kuldīgas/KNSS komandas volejbolists DĀVIS ANDERSONS aizvadītajā sezonā Latvijas čempionātā bijis labākais punktu guvējs un servētājs, viņš iekļauts arī tā sauktās sapņu komandas pamatsastāvā.

Valsts čempionātā Kuldīgas komanda izcīnījusi 6. vietu. Bet spēlētājiem bija arī vairāki apbalvojumi. Pastāsti par tiem!
Kopā bija astoņas kategorijas, un piecreiz nominēti Kuldīgas volejbolisti. Uzbrukuma precizitātē trešajā vietā ir Sandris Gulbis. Es biju labākais punktu guvējs – 318 punktu, komandas biedrs Toms Prokofjevs ir piektais – viņam 203 punkti. Biju arī labākais servētājs (26 punkti), piektais šajā pozīcijā ir komandas biedrs Kaspars Gertners (15). Otrs labākais biju kā servētājs attiecībā pret nospēlētajiem setiem. Otrs biju arī kā labākais uzbrucējs attiecībā pret nospēlētajiem setiem. Vēl kā diagonāles spēlētājs tiku iekļauts sapņu komandā, kas veidota pēc statistikas datiem. Tajā izdevās noturēties visu sezonu. Kā komanda esam sestajā vietā. Sezona bijusi veiksmīga.
Pavisam maz pietrūka, lai jūs tiktu tālāk.
Ja būtu vinnējuši Daugavpili, būtu tikuši labāko četriniekā. Pirmajā spēlē pie viņiem nospēlējām piecus setus un galotnē zaudējām. Atbildes spēlē mājās bija tieši tāpat: cīņa piecos setos, un zaudējām. Tālāk tika Daugavpils, tā spēlēja ar Ventspili un piecos setos zaudēja. Komandas spēkos ir līdzīgas, un iznākums varēja būt dažāds. Uzskatu, ka mums bija iespēja tikt tālāk, taču to neizmantojām. Bet tāds ir sports. Nevaram bēdāties, jo viss pašu rokās.
Komandas biedri stāstīja, ka uzņēmies arī atbalstītāju meklēšanu.
Varbūt tādēļ, ka strādāju tirdzniecībā. Ar svešiem cilvēkiem varu runāt – citiem tas neizdodas. Bet ne es vienīgais no komandas to daru. Kaspars Gertners ik gadu iesniegumu par finansējuma piešķiršanu raksta Kuldīgas novada pašvaldībai. Ar to nepietiek, tāpēc uzņēmos meklēt atbalstītājus. No visiem bija negaidīti labs atbalsts – ļoti pozitīva attieksme no vietējiem uzņēmējiem. Varējām iegādāties formas un citas vajadzīgās lietas.
Pauzes jums, šķiet, nav, jo spēlētāji dažādās komandās startē arī Kuldīgas novada atklātajā čempionātā?
Novada čempionāts jau iet labu laiku. Aprīlī būs finālspēles. Tagad arī mēs varam vairāk iesaistīties, jo Nacionālās līgas čempionāta laikā tik ļoti to nedarījām, lai negūtu traumu. Mūsu komandai Blice jāaizstāv pagājušogad izcīnītais novada čempiona tituls.
Vai ir izredzes?
Noteikti! (Smejas.) Komandas ir apmēram tādas pašas. Lai gan skaitliski ir vairāk – septiņas, bet topa četriniekā ir zināmās. Domāju, ka iznākums būs tāds kā pagājušogad, bet nu nevar zināt – izredzes ir visiem.
Kad sāksiet gatavoties jaunajai sezonai?
Varam sākt jau tagad. Līdz jaunajai sezonai iznāk septiņi mēneši. Vasarā var trenēt fizisko sagatavotību, spēlēt pludmales volejbolu – smiltiņas ir laba bāze zālei. Arī vecie spēlētāji gatavi darboties. Dažreiz treniņos spēlējam vecie pret jaunajiem. Mēs esam mazliet citādākai skolai gājuši cauri, un atšķirības mazliet var just. Gribam, lai jaunajiem ir cīņasspars, un laukumā savā starpā jākomunicē – tas ir lielākais klupšanas akmens.
Cik ilgi tu volejbolu spēlē?

2004. gadā aizbraucu līdzi māsai uz nometni Īvandē. Aizveda mūs arī uz sacensībām Tio volejs. Uzvarējām – mājās kausiņš vēl stāv. Pat nezinu, kā tas izdevās: tad volejbola prasmju vēl nebija, jo pirms tam biju trenējies futbolā. Bet pēc tam volejbols iepatikās.
Pa vidu bija pauze – gribēju spēlēt hokeju. Toreiz tēvs strādāja Ventspilī, braucu uz treniņiem. Izbraukāt bija problemātiski, un viss pajuka. Gāju atpakaļ uz volejbolu. Vispār ar sportu esmu uz tu. Ziemā slidoju, braucu uz kalniem, man patīk snovbords. Vēl pirms futbola apguvu karatē, un uz nodarbībām mani veda onkulis Nauris Šīmanis.
Pēc vidusskolas aizbraucu uz Ameriku – gadu tur mācījos koledžā un spēlēju volejbolu. Bija laba komanda, treneri. Ir atšķirība, kā volejbolu māca tur, piemēram, uzbrukuma tehnikā, aizsardzībā. Atbraucis mājās, sāku spēlēt Kuldīgas komandā pie trenera Naura Sokolovska. Viņam bija vīzija Kuldīgu volejbolā attīstīt kā otrus Murjāņus. Viņam tas arī iznāca. Citas komandas no mums baidījās, sakot: „Ak, atkal pret Kuldīgu jāspēlē!”
Pirms vairākiem gadiem uzvarējām Nacionālās līgas otrajā divīzijā. Mums tas bija labs notikums. Tajā laikā strādāju Zviedrijā. Ar komandas biedriem bijām sarunājuši, ka regulārajā čempionātā spēlēšu mazāk, bet, ja tiksim izslēgšanas spēlēs, tad iesaistīšos vairāk. Ar prāmi trīs vai pat četras nedēļas nogales braucu šurp uz spēlēm. Manuprāt, tas citiem deva stimulu, jo viņi redzēja, ka braucu šurp no Zviedrijas. Pašam arī to gribējās. Volejbolu spēlēju arī Zviedrijā.
Vai tev labāk patīk klasiskais vai pludmales?
Tie ir atšķirīgi sporta veidi. Jaunatnes laikā izlasē biju gan klasiskajā volejbolā, gan bīčā. Bīčs patika vairāk, jo tur spēle vairāk ir uz mani. Ir tikai viens komandas biedrs, un piedalos katrā izspēlē. Zālē vairāk ir spēka spēle. Ar māņiem tur daudz neko neizdarīsi – jāsit stiprāk, un tā ir iespēja gūt vairāk punktu. Jābūt ātrumam, precizitātei.
Vai zini, ar kādu ātrumu lido tava servētā bumba?
(Smejas). Par to, kā situ bumbu, gan komandas biedri, gan draugi man dod visādas iesaukas. Pats to nejūtu. Bet ar bumbas sitienu mēdzu izcelties. Sporta skolai ir serves mašīna – vajadzēs kādreiz ātrumu salīdzināt.
Kādām īpašībām jābūt, lai kļūtu par labu volejbolistu?
Volejbols ir inteliģents sporta veids. Katra komanda ir savā tīkla pusē, un tev jāizdomā, kā bumbu nogādāt līdz grīdai, neejot ar pretinieku kontaktā. Jābūt daudzpusīgam, vajag gribasspēku, vēlmi būt labākam.
Esmu dzirdējusi, ka notiekot Andersonu ģimenes olimpiskās spēles.
Tas ir īpašs pasākums, kas notiek jau 15 vai 16 gadus. Piedalās ģimenes un draugi. Tēvam ir liela zemes platība, kur ierīkots volejbola, pludmales volejbola un basketbola laukums, vēl ir vieta, kur skriet stafeti vai uzspēlēt futbolu.
Pirmajā gadā sacensības tika atklātas ar visu lāpas iededzināšanu, dalībnieku parādi un uzrunām, pēc tam bija apbalvošana. Lielākais skaits bijis ap 60. Katru gadu pasākums aug, un tagad jau ir iesaistīts dīdžejs, ir mūzika. Spēles notiek visu dienu.