Prasmes pilnveido Itālijā

Šopavasar Kuldīgas novada sporta skolas/Goldingen Cycling Academy riteņbraucēji treniņnometni aizvadīja Itālijā. Kā viņiem tur gāja, pastāstīja četri – KASPARS ILSJĀNS (U23 grupa), UVIS ZVIRBULIS (U17), JĀNIS PRIEDOLIŅŠ (U19), RENĀTS ŠTĀLS (U23) – un treneris VIESTURS LUKŠEVICS.

Vēl nometnē trenējās Linards Lukss, Artjoms Sergijevics, Kaspars Šalme (U19), Gustavs Gidrēvičs, Gatis Gruntiņš, Haralds Strādnieks, Daniels Šternbergs, Jānis Stucers (U17). Trenerim V.Lukševicam palīdzēja Raivis Klaužs no Talsiem, viņš ir arī kluba Goldingen Cycling Academy valdē.

Vispirms iepazīstiniet ar sevi!

Kaspars Ilsjāns (K.I.): – Ar riteņbraukšanu nodarbojos astoņus gadus, pašlaik braucu U23 grupā. Riteņbraukšana ir bijis man pirmais un vienīgais sporta veids. Skolu esmu pabeidzis, pašlaik tikai trenējos riteņbraukšanā.
Uvis Zvirbulis (U.Z.): – Esmu no Saldus, septīto gadu trenējos Kuldīgas novada sporta skolā, braucu jauniešu vecuma grupā (U17). Mācos V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 9. klasē, dzīvoju sporta skolas kopmītnēs.
Jānis Priedoliņš (J.P.): – Braucu junioru vecuma grupā (U19), mācos V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā. Ar riteņbraukšanu nodarbojos deviņus gadus.
Renāts Štāls (R.Š.): – Braucu U23 grupā, ar riteņbraukšanu nodarbojos septiņus gadus. Esmu no Rīgas, dzīvoju Kuldīgas novada sporta skolas kopmītnēs. Skolu jau esmu pabeidzis, šobrīd citur nekur nemācos, pilnībā veltu laiku riteņbraukšanai. Pirms tam nodarbojos ar airēšanu un breikdejām. Atminos, ka riteņbraukšanu toreiz izvēlējos, mammas pamudināts. Kādu dienu aizgāju pamēģināt, man iepatikās. Vienu brīdi mēģināju apvienot ar dejošanu, beigās priekšroku devu riteņbraukšanai.
Viesturs Lukševics (V.L.): – Ja trenējies riteņbraukšanā, nekam citam laika neatliek, te jāstrādā daudz.

Kādi ir iespaidi pēc aizvadītās nometnes Itālijā?

R.Š.: – Man patika, startējām arī sacensībās, diemžēl tajās gan man visai labi negāja. Bija uztraukums. Ieguvu lielu pieredzi. Tas bija vērtīgi.
J.P.: – Nometnē pirmās nedēļas bija silts laiks, pēc tam kļuva vēsāks, lai gan tas treniņprocesu neietekmēja. Guvu arī labu pieredzi starptautiskās sacensībās. Sapratu, ka varu cīnīties ar itāļiem, vienīgi pietrūka pieredzes. Bija arī brīvais laiks, bet pēc treniņiem bija liels nogurums, gribējās atpūsties, lai nākamajā dienā varētu atkal uztaisīt kvalitatīvu treniņu.
U.Z.: – Man arī ļoti patika treniņnometne un tas, ka bija silts. Sacensībās gāja labi, tikai vienās neizdevās. Brīvajā laikā devāmies apskatīt apkārtni, dzīvojām kalnos.
K.I.: – Biju Itālijā ceturto reizi, tāpēc apkārtni jau labi zinu. Mums nebija interneta, jo nebija zonas, tāpēc vairāk sarunājāmies savā starpā, un tā bija labāk, nekā sēdēt telefonos (smejas). Patika treniņi, sacensībās labu pieredzi ieguvu. Viņiem ir citādāks līmenis, bet var cīnīties, tikai jāgrib. Treniņu slodzi izturēju, mēneša beigās bija jūtams nogurums, bet pēc tādas nodarbes tas ir normāli.
V.L.: – Itālijā sezonas sākumā treniņnometnē esam otro gadu pēc kārtas. Vieta arī tā pati – pie Iseo ezera Vigolo pilsētiņā, kas atrodas desmit kilometrus kalnā Bergamo provincē Itālijas Lombardijas reģionā. Kalns nebija stāvs, bijām mazliet nost no ierastās ikdienas dzīves, jutāmies kā laukos. Sportistiem vienīgais, kas jādara, – jātrenējas, pēc tam jāatpūšas un tad arī jāmācās, šodien to var darīt attālināti.
Līdz ar to pēc treniņiem varēja labāk atjaunoties, nebija kārdinājumu, kurp aiziet. Protams, bija arī mums atpūtas dienas, kad devāmies ekskursijās.
Treniņprocess bija ļoti labs, jo notika mēneša garumā. Tas nav tā, ka trenējies divas nedēļas, jo tad bieži vien kaut kas tiek sasteigts. Bet mēneša garumā var to darīt vienmērīgi. Uz Itāliju aizbraucām no Latvijas ziemas. Tur bija siltāk, treniņiem apstākļi labvēlīgāki. Jau pirmajā nedēļas nogalē junioriem bija pirmais starts. Jānis palika divdesmitais grupas braucienā 100 kilometru distancē. Jauniešiem Uvis vienās no sacensībām bija desmitais, Gustavs Gidrēvičs – 12.
Kopā varu secināt, ko rādīja arī dažādi testa braucieni, piemēram, līdzenumā, pret kalnu, puikas ir spēcīgi un konkurētspējīgi ar sportistiem no citām Eiropas valstīm. Bet ir arī problēma, mums mazliet pietrūkst pieredzes, braucot lielā peletonā, kur ir 50 braucēju, startā ir vairāk nekā 150 sportistu. Tur ir citādāka taktika, braukšanas stils. Var redzēt, mūsu braucējiem vēl pietrūkst iemaņu un pieredzes. Taču tas ir laika jautājums, Goldingen Cycling Academy kopā ar Kuldīgas novada sporta skolu regulāri cenšas tikt uz šādām nometnēm. Arī sezonas plānos ir braukt uz Itāliju un startēt starptautiskās sacensībās. Mums ar Itālijas komandām izveidojusies laba sadraudzība.
Šogad būs arī Eiropas jaunatnes olimpiāde, iespēja uz to tikt ir arī mūsu sporta skolas audzēkņiem Uvim Zvirbulim un Gustavam Gidrēvičam. No Latvijas tiek trīs sportisti. Pagājušajā gadā jaunatnes olimpiādē Latviju un Kuldīgu pārstāvēja Kaspars Šalme.

Kādi mājasdarbi jāveic, lai olimpiādē nokļūtu?

V.L.: – Lielisks sagatavošanās process ir veikts, pirmajās sacensībās Uvis Zvirbulis bija piektais Baltijas līmenī. Starp latviešiem bija otrais grupas braucienā un trešais individuālajā braucienā. Vajadzētu izpildīt vēl mājasdarbu Baltijas čempionātā, kas ir jūnijā. Lai tiktu uz olimpiādi jūlijā, rangā jābūt pirmajā trijniekā. Vēl ir arī vairākas atlases sacensības, arī tajās labi jānostartē. Ar to bāzi, ko ielikām Itālijā, vajadzētu pietikt līdz jūnija beigām.

Kādi mērķi jums ir šosezon?

K.I.: – Mans plāns ir labi nostartēt sacensībās un cīnīties par augstām vietām. Kad vajag, palīdzēt arī komandas biedriem cīnīties par labu rezultātu. Strādāt kā komandai un parādīt, ka mēs arī varam.
U.Z.: – Pirmais mērķis ir tikt uz Eiropas jaunatnes olimpiādi, tikt Latvijas izlasē. Labi nobraukt Baltijas mēroga sacensībās. Palīdzēt arī komandas biedriem.
J.P.: – Nostartēt labi Latvijas sacensībās. Iekļūt valsts izlasē un pārstāvēt Latviju, iespējams, arī Eiropas čempionātā. Gribas, lai ne tikai es uzvaru, bet arī komanda. Mums ir svarīgi saliedēties kā komandai.
R.Š.: – Tāpat kā komandas biedriem – labi nostartēt. Gribētos pierādīt, ka varam būt spēcīgākā komanda Latvijā.
V.L.: – Audzēkņu sacītais Baltijas kontekstā ir izpildāms. Puikas ir guvuši lielisku pieredzi Itālijā, labi strādāts nometnē. Iespējas ir braukt arī starptautiskās sacensībās. Man kā trenerim svarīgi, lai mēs attīstītos kā komanda. To palīdzēt izdarīt var tikai paši braucēji. Ja mums ir rezultāts, mūs ievēro, ar mums grib vairāk sadarboties. Vieglāk ir atrast atbalstītājus. Lai runā darbi par mums!

Cik daudz sacensību paredzēts?

V.L.: – Nedēļas nogalē būs Baltijas kausa posms Igaunijā. Tad būs vietējās sacensības – Jāņa Baukša un Latvijas kausa posma izcīņa. Tālāk būs sacensības Smiltenē, kas arī ir Baltijas un Latvijas kausa ietvaros. Būs arī apvienotais Baltijas čempionāts un vēl citas. Kalendārs ir piesātināts.

Vai riteņu pietiek?

V.L.: – Ir puiši, kuriem ir pašiem savs inventārs, citi brauc ar sporta skolas riteni. Pieejamais inventārs sporta skolā ir nolietojies, tāpēc klubs iespēju robežās cenšas jauniem audzēkņiem sarūpēt riteņus. Riteņbraukšana ir dārgs sporta veids. Paldies vecākiem par viņu līdzfinansējumu, atbalstot savus bērnus.

Kas riteņbraukšanā aizrauj?

R.Š.: – Tā ir laba brīvā laika pavadīšana. Tā sanāk arī mazāk izmantot viedierīces. Dienā vairākas stundas izbraucu. Reizēm treniņā tās ir divas, bet reizēm četras, bieži vien pat piecas stundas.
V.L.: – Treniņa process tiek pielāgots katrai vecuma grupai. Piemēram, Renātam ir sacensībās jāveic arī 200 kilometru distance, tāpēc treniņā jābrauc tāds stundu skaits.
J.P.: – Tā var labi pavadīt laiku kopā ar draugiem. Braucot ne par ko nav jādomā, izbaudi dabu, sarunājies ar komandas biedriem.
U.Z.: – Visvairāk motivē tas, ka, skatoties televīzijā klasiku vai lielās tūres, arī pašam gribas tur nokļūt. Es treniņā braucu mazliet vairāk nekā trīs stundas.
K.I.: – Patīk ātrums, ko ar riteni var dabūt. Nodarbojoties ar riteņbraukšanu, var apceļot pasauli, iepazīt jaunas vietas, cilvēkus.
V.L.: – Lai trenētos riteņbraukšanā, šis sporta veids ir jāmīl. To cenšamies audzēkņiem iemācīt. Uz riteņa vari dabūt brīvības sajūtu.