„Piedāvā savu tempu, lai viņi ķer tevi!”

Vienā no pēdējiem treniņiem pirms Pasaules Ultrariteņbraukšanas asociācijas 500 jūdžu Eiropas čempionāta šādu padomu ARVIM SPRUDEM sniedzis cits kuldīdznieks, riteņbraucējs Ģirts Vēvers. Arvis atzīst: „Pirmos 400 kilometrus pie tā arī turējos, un tas deva rezultātu.”

Jau rakstījām, ka šīs sacīkstes Ziemeļīrijas pilsētā Derijā A.Sprude uzvarējis, pievarot 800 km distanci ar 9100 augstuma metriem. Arvja rezultāts – 29 stundas un 56 minūtes, un trases rekordu viņš labojis par vairāk nekā 40 minūtēm.

Kurā brīdī zināji, ka esi līderpozīcijā?
Par rezultātu ziņoja komanda: Arno Ķikurs un Roberts Poriņš. Trasē bija 12 kontrolpunktu. Dalībnieki startēja ar trīs minūšu intervālu. Braucējs jau no pirmajiem 20 kilometriem zināja, kāds ir viņa un tuvāko konkurentu laiks.
Cik ultrariteņbraucēju piedalījās?
Pieteikušies bija 18, startēja 11, bet finišēja četri.
Tas liecina, ka trase nebija no vienkāršākajām.
Tā bija ļoti tehniska. Daudzi spēcīgi konkurenti, kuri bija 10–15 minūtes no manis, izstājās, kāds bija neveiksmīgi kritis, citam vēl kādi apsvērumi. Daži īri trases vidū nolēma doties mājās. Lielākā daļa piedzīvoja kritienu, jo trase veda pa šauriem ceļiem, 80% seguma bija ar akmeņiem un granti. Akmeņi bija diezgan bīstami līkumos.
Vai tava taktika izdevās?
Vienmēr jau braucu ar domu, ka vēlos sasniegt labu rezultātu. Zinot pretiniekus, sākumā domāju, ka piecniekā varētu iebraukt, bet ļoti apmierināts būtu, ja izdotos finišēt trijniekā. Bija visādas variācijas. Pēdējā treniņā braucu kopā ar Ģirtu Vēveru, stāstīju par saviem plāniem, un viņš ieteica darīt otrādi: lai braucu savā tempā, lai citi ķer mani. Pie tā arī pieturējos. Riteņbraucējs Krists Neilands atsūtīja ziņu, lai iegriežu kārtīgu ballīti, lai pārējiem ir slikta dūša. (Smejas.) Tā arī iznāca – daudzi ķēra manu tempu un kļūdījās. Pats arī reiz nokļūdījos, jo vienā līkumā nokritu. Bet diezgan veiksmīgi: vajadzēja vien samainīt riteni, lai to savestu kārtībā.
Mana taktika bija piedāvāt tempu un dabūt lielu atstarpi. Zināju, ka nakts posms varētu būt smags. Divu stundu starpība tomēr atstāja ietekmi (Latvijai ar Īriju ir divu stundu laika atšķirība). Man problēma ar miegu sākas ap diviem naktī, bet Īrijā tad ir divpadsmit. Bija gadījums, kad mazliet iemigu un iebraucu zālē. Sapratu: vajag pauzi. Divos naktī pārsvars pār tuvākajiem konkurentiem bija stunda un divdesmit minūtes. Varēju atļauties divreiz pa desmit minūtēm uztaisīt īso snaudu.
Vai ar desmit minūtēm pietika?
Ikreiz pamodos, pirms noskanēja taimeris. Sevi jāsagatavo tam, ka tad būs jāatpūšas. Pirms tam eksperimentēju un sapratu, ka atpūtai man pietiek ar desmit minūtēm.
Vērojot sacīkstes tiešsaistē, likās, ka komandas auto aiz tevis brauca diezgan lielā tempā.
Arno un Roberts ļoti palīdzēja. Robertam aizraušanās ir autosports un vadīšanas prasme ir liela. Viņš naktī nobraucienos ļoti labi izgaismoja ceļu. Ar to gaismiņu, kas priekšā manam ritenim, Īrijas ceļiem bija par maz. Izaicinājums bija arī braukt pa pretējo pusi. Pēc sacensībām īri teica, ka ir pārsteigti par trases rekordu ne visai labos laika apstākļos.
Bija gadījums, kad starp diviem kontrolpunktiem izsekošanas ierīce bija pazaudējusi signālu. Vēlāk parādījās, ka tuvākais sekotājs ir 20 minūšu attālumā, bet pirms tam bija stunda un 15 minūtes. Sāku braukt ļoti ātri! Beigās izrādījās, ka ierīce uzkārusies: īstā laika atstarpe – stunda un 30 minūtes.
Komanda jau zina, ka sākumā esmu mazliet stresains, savukārt otrajā daļā visas maņas esmu atslēdzis un tikai izpildu funkciju braukt: ne par ko citu nedomāju. Eiropas čempionātā sev pierādīju, ka es to varu. Iespēja uzvarēt visiem bija vienāda – trase un laikapstākļi visiem vieni. Jābrauc ātrāk, jāpārvar savas problēmas, un nevar atļauties daudz apstāties un atpūsties.
Vai šis tituls tavu sasniegumu kolekcijā bija viens no iekārojamākajiem?
Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Itālijā tas man bija emocionāli svarīgi – toreiz draugam apsolīju, ka to izdarīšu. Tās bija pirmās nopietnās sacensības, un finišēt bija grūti. Palika tāda nepadarīta darba sajūta. Ieraudzīju, ka šogad tas notiek Īrijā, trase – interesanta un tehniska. Tā bija iespēja darbu pabeigt.
Vai braucējus atbalstīja skatītāji?
Jā. Par to organizatori bija parūpējušies. Sacensības arī strikti kontrolēja. Cilvēki bija ielās un atbalstīja. Pēc tam organizatoriem sacīju, ka trase bija Eiropas čempionāta cienīga. Visu laiku augšā vai lejā – taisnu gabalu tikpat kā nebija. Grūta trase.
Atpūta jau neiznāk. Tūdaļ klāt Dziesmu un deju svētki, un tu esi Kuldīgas vidējās paaudzes deju kolektīva Bandava vadītājs.
Kad biju projām, Bandavai Mežaparkā notika noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums. Man bija papildu stress, ka neesmu tur klāt. Dejotājiem visu cieņu – viņi mani atbalsta. 3. jūnijā mums ir jubilejas koncerts, arī tam gatavojamies. Nāk skolas gada beigas, un Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolā man ir 9. – absolventu – klase. Tagad enerģiju veltu šiem pasākumiem.
Mani aicina arī uz sacensībām Polijā, bet neesmu vēl atbildi devis, jo kārtīgi jāapdomā. Labprāt vēlreiz aizlidotu uz Ameriku, bet, lai tur brauktu ar rezultātu, vajadzīgi vairāk nekā 30 tūkstoši.
Vai taviem tetovējumiem ir saistība ar uzvarām?
Uz rokas vairāki likti kopā, un skaitliski ir desmit. Pēc sacensībām tie netop. Tie veidojušies laika gaitā, un katram sava nozīme. Nozīmīgākais ir uz kājas – tur man uztetovēti Tatru kalni.
Vai Latvijā daudzi sacenšas ultrariteņbraukšanā?
Laikam tādā sacensībā režīmā esmu vienīgais. Zinu, ka vairāki izmēģina amatieru variantu, kad brauc ar visām somām. Es esmu izvēlējies profesionālāku variantu, kad līdzi dodas komanda. Tā es cīnos tikai ar sevi.
Vai, redzot tavu piemēru, audzēkņi skolā sporto vairāk?
Varbūt kāds līdz galam neizprot, ka skolā priekšā ir dzīvs piemērs, kurš sporto – trenējas un piedalās sacensībās. Jauniešu sportošana atkarīga no vecākiem. Latvijā daudz par to runāts, ir redzēti ārzemju piemēri, un tur ir klubu sistēma. Arī Kuldīgā izveidots riteņbraukšanas klubs Goldingen Cycling Academy, jaunieši ir iesaistīti. Jāiesaista arī vecāki – darbojoties viņi sapratīs, ka bērniem tas vajadzīgs. Sporta stundās es nevis audzinu sportistus, bet iemācu pamata prasmes, lai viņi ir priecīgi par to, ka kaut kas izdodas. Skolā ir daudz speciālās programmas bērnu, un ir svarīgi, lai viņi sasniegtu kādu mazo mērķi. Viņi visvairāk seko līdzi maniem startiem un no tā iedvesmojas.
Vai jaunā kompetenču izglītība sporta stundās ir attaisnojusies?
Strādāju programmā Skola 2030. Saprotu ideju, ko tā grib izdarīt, un tā nav slikta. Bet ir arī daudzas neizdarītas lietas. Muļķīgi ir kaut ko ieviest, pirms nav izstrādāts, ar ko to darīt. Tas būtu tas pats, kas likt izgatavot putnu būri no dēļiem bez naglām. Manuprāt, sporta stundās vispār vajadzētu atņemt vērtējumu un dot iespēju bērnus novērtēt, piemēram, aprakstoši vai vienā lielā vērtējumā. Tas noņemtu spriedzi, citādi visu laiku jādomā par formatīvo un summatīvo vērtējumu. Daudz laika jāpavada pie datora, lai sakārtotu rakstīto daļu. Tas atņem kvalitāti mācību stundai.
Kāds būtu tavs rosinājums citiem atrast sev mērķi vai vaļasprieku?
Dažreiz vajag ļauties riskam. 50% no visām uzvarām ir galvā: katru reizi, kad uzvari sevi, tas arī izdodas. Lielākais pretinieks esi tu pats. Jāatceras, ka tavs otrais es, kurš stājas tev pretī, pēc katras reizes, kad esi to uzvarējis, kļūst stiprāks. Pašam katru reizi jākļūst vēl spēcīgākam.

ARVIS SPRUDE

• Uzvarējis sacensībās Itālijā Giro d’Italia No Stop (2020)
• Eiropas ultrariteņbraukšanas čempionātā 7. vieta
• Uzvarējis sacensībās Race Around Poland (2021)
• Sasniedzis pasaules rekordu sacīkstēs Highest Weekly Milage (3023 km; 2021)
• Baltijas ultrariteņbraukšanas čempionātā 2. vieta (2022)
• Latvijas čempions (2022)
• Sacensībās Race Across America 1. vieta (2022)
• Uzrādījis Ginesa pasaules rekordu ar septiņās dienās visvairāk nobrauktajiem kilometriem (3559 km; 2022)
• Sasniedzis jaunu pasaules rekordu ar vienā sesijā visvairāk nobrauktajiem kilometriem uz specializēta trenažiera interneta platformā Zwift (2022)