Sestdiena, 8. februāris
Vārda dienas: Aldona,  Česlavs

Pārmaiņu laiks arī sportā

Raksta autors: Inta Jansone, Aijas Lancmanes arhīva foto

09:20 - 06.12.2023

5
Tiesājot bērnu sacensības Kuldīgas vieglatlētikas manēžā.

Kuldīgas novada sporta skolas vieglatlētikas trenerei AIJAI LANCMANEI šoruden bija iespēja darboties tiesnešu brigādē, kas 1. oktobrī Rīgā uzraudzīja Pasaules čempionātu skriešanā. Viņa ir arī sporta skolotāja Kuldīgas Centra vidusskolā un saka: „Jāsecina, ka šis ir tāds izaicinājumiem pilns laiks. Viss mainās: varbūt no vecā kaut kas jāatmet, tā vietā radot ko jaunu. Taču pamatlietas sportā ir nemainīgas.”

Vieglatlētiem tuvojas ziemas sezona. Kāda bija vasara? Dzirdēju, kā tā bijusi piedzīvojumiem bagāta.

Salīdzinot ar citām vasarām, šī bijusi mierīga. Kāpēc? Vairāk nekā pusotru gadu treniņos esmu strādājusi ne tikai ar saviem, bet arī kolēģu audzēkņiem, jo divas ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Tāpēc man pašai līdz rudenim bija tikai viena grupa. Bērni vēl mazi, līdz ar to vasara brīvāka.

Jūnijā ar vīru devos skaistā piecu dienu braucienā uz Romu Itālijā. Biļetes bija dāvana izlaidumā no audzināmās 9. klases.

Es nepārtraukti izglītojos. Apmeklēju četru dienu kursus, kas nepieciešami skolotājiem vispārējās izglītības iestādēs, ne sporta skolā. Tie bija Latvijas Kultūras akadēmijā par kustību mākslu. Jāatzīst: pilnīgi ne mans lauciņš, bet ļoti vērtīgi. Izvēlējos tāpēc, ka pēc jaunās kompetenču izglītības skolā viens modulis ir kustību māksla. Apguvām improvizāciju, ritmiku, dažādu deju soļus. Pa visām dienām tikai divas lekcijas, pārējās – praktiskās nodarbības. Jāizkāpj no komforta zonas, jo man tas viss bija jauns.

Kā vienmēr vēl man ir sacensību tiesneses darbs. Ir bijis arī tā, ka Latvijas čempionāta pieaugušajiem organizatore Valmierā zvana, lai izlīdzu, jo ir bezizeja – nav informatora. Jaunākais dēls Jānis šajās sacensībās startēja, tāpat biju nolēmusi braukt un piekritu izlīdzēt. Taču diezin vai to darītu, ja būtu jābrauc tikai kā informatorei; tas tomēr ir tāls ceļš. Patiesībā piekrītu vienmēr, bet pēc tam uz sevi dusmojos, kāpēc to izdarīju. Laikam daba tāda – kolēģiem nevaru atteikt. Bet varu teikt godīgi: pienācis vecums, kad jāpadomā arī par savu veselību. Vasarā visu izdevās atrisināt, un tagad ar pilnu jaudu varu strādāt tālāk.

Vēl izturēji atlasi, lai būtu tiesnešu brigādē Pasaules skriešanas čempionātā.

Jā. Pieteicāmies abi ar dēlu Jāni. Bija jāizpilda anketas, jānorāda, kādas sacensības tiesātas, jābūt minimālām angļu valodas zināšanām, jo jārunā ar ārzemju sportistiem. Mūs abus komandā apstiprināja. Notika mācības, bija daudzi zūmi (mācības tiešsaistē – red.), kuros mūs informēja par jaunāko sacensībās, sazinājāmies vairākās vatsapa grupās.

Tāds pasākums Latvijā un Baltijā notika pirmo reizi. Liels izaicinājums arī organizatoriem, lai viss notiktu visaugstākajā līmenī. Mēs abi tikām tajā tiesnešu brigādē, kas bija atbildīga par personalizētajiem dzērienu galdiem. Tie nolikti distancei gar malu, uz katra konkrētas valsts karogs un uzraksts.

Svētdienas rītā, kad jānotiek skrējienam, agri jābūt viesnīcā, kur tiem, kas skrēja pusmaratonu, līdz zināmam laikam jāatnes dzērienu pudeles. Visā trasē bija trīs specializēti dzērienu punkti. Pilnās kastes jānogādā šajos punktos, pudeles sarindojot pa galdiem. Tā bija jauna pieredze. Ļoti īss gan bija tas brīdis, kad garām paskrēja elites skrējēji. Gribējās redzēt arī mūsu Uģi Joci, bet viņam distance gāja vairāk pa Rīgas centru. Mūsu punkts atradās Pērnavas un Brīvības ielas stūrī – bijām visai tālu.

Vai sporta skolā turpini strādāt ar vienu grupu?

Rudenī biju plānojusi savākt vēl vienu ar 1. un 2. klases bērniem. Jutos pārsteigta, ka pieteicās ļoti daudzi – vairāk nekā 40. Lielo grupu sadalīju divās, katrā ar maksimālo skaitu – 20. Diemžēl visus nevarēju paņemt, un vairāki palika aiz svītras. Es uz mazulīšiem skatos cerīgi, jo viņiem treniņos patīk un viņi darbojas ar lielu azartu, ir ļoti kustīgi.

Zinu, ka citos sporta veidos nokomplektēt grupas ir grūtāk. Varbūt vēlāk kāds pārstās trenēties vieglatlētikā un izvēlēsies citu sporta veidu. Tā notiek. Puišiem vairāk patīk komandu sporta veidi, piemēram, florbols. Citi bērni – tieši pretēji – izvēlas individuālos.

Treniņos viss atkal jāsāk no sākuma.

Jā, tā ir. Grupa, ar kuru jau strādāju, ir 11–12 gadus veci bērni. Tur tikai tagad redzu, ka vieni varēs skriet barjeras, citi – sprintu, vēl kādi būs labi mešanas disciplīnās.

Sākumā ar mazajiem rotaļājamies, skrienam stafetes, izpildām vingrinājumus, lai viņiem vairāk kustību. Vajag, lai attīsta koordināciju, veiklību. Tikai vēlāk var redzēt, kādā specializācijā trenēties tālāk. Ļoti reti gadās, ka to var redzēt uzreiz, piemēram, par treneres Ilzes Stukules audzēkni Beāti Buku uzreiz varēja pateikt, ka būs skrējēja.

Zinu, ka citi treneri rīko atlasi, lai noteiktu, vai bērns šim sporta veidam der. Es nevienu nešķiroju – strādāju ar visiem. Ir man arī tādi, kuri neklausa, bet es ar visiem tieku galā. Es uzskatu, ka cāļus skaita rudenī. Pavasarī bērns būs atraisījies, kļuvis drošāks, spēs izdarīt vairāk.

Cik gadu tu skolā strādā?

Izglītības sistēmā kopš 1991. gada. Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā nostrādāju 18 gadus. Tad – trīs gadu pauze, jo biju projām Anglijā un Latvijā atgriezos 2012. gadā. Šis ir 30. mācību gads. Trenere esmu 20 gadus.

Anglijā sapratu, ka man tomēr labāk patīk strādāt ar bērniem, lai gan tas nav viegli. Paaudzes mainās, arī bērni un vecāki. Ne visi vecāki saprot, ka bērniem kustības vajadzīgas arī vasarā.

Parasti vairāk audzēkņu parādās tad, kad Latvija labi aizvadījusi Pasaules čempionātu basketbolā, vieglatlētikā vai citā sporta veidā.

Kuldīgai tas nav aktuāli. Kad sāku strādāt ar mazajiem, prasīju, vai augustā kāds skatījās Pasaules čempionātu vieglatlētikā. Tikai pāris par to zināja. Populārāks ir hokejs, basketbols.

Kā tu sadalītu procentuāli: cik talanta, cik darba?

Grūti teikt. Talantam jābūt – bez tā nevar. Taču ir reizes, kad bērns ar savu ļoti cītīgo darbu un mērķtiecību gada laikā izveidojas par perspektīvu sportistu. Noteikti arī trenerim jāiesaistās, jāmāk audzēkni motivēt, ieinteresēt.

Vai skolā ir audzināmā klase?

Jā, pagājušajā gadā bija jauns izaicinājums, jo man vēl nebija bijuši tik mazi bērni – 4. klase. Tagad tā ir piektā. Pēc jaunās sistēmas ir 1.–3. klases posms, 4.–6., 7.–9. klases un vidusskolas posms. Pagājušajā gadā trim sporta skolotājiem iedeva 4. klasi.

Šie ir kovida laika bērni: skolā mācījušies 1. un 2. klasē, bet 3. – mājās attālināti. Arī ceturtajā bija līdzīgs scenārijs: puse gada mājās, otra puse skolā. Bērni nebija pieraduši pie sistēmas, kārtības, uzvedības klasē. Skolā notika remonts, klases izvietotas pa vairākām vietām. Manējie atradās Vakara ielā. Tagad esam savās mājās.

Par kompetenču izglītību runā bieži. Vai sporta stundās tā palīdz?

Pieļauju, ka ir gribēts programmu izveidot tā, lai būtu labāk. Bet diemžēl nav iznācis. Ir iedota parauga programma, pēc tās pedagogam pašam jādomā, kā stundās strādāt, jo nekādu metodisko palīgmateriālu nav. Atsevišķos moduļos ir ielikti tie, ko izstrādājuši skolotāji. Citos mācību priekšmetos materiālu ir daudz vairāk. Programmā definētos jēdzienus var interpretēt pa savam. Nav vairs normāla basketbola, futbola, volejbola – tagad tā ir priekšmetu pārvietošana rotaļās un spēlēs. Bet vingrošana ir kustību māksla. Visas spēles ir ar atvieglotiem noteikumiem. Nav jāzina, piemēram, basketbola pamatnoteikumi, visu drīkst interpretēt.

Kas tur var iznākt? Visi bērni sporta skolu neapmeklē. Vai neradīsies greizs priekšstats par sporta spēlēm?

Skolēni nemācēs spēlēt normālu basketbolu vai volejbolu. Lielāks darbs treneriem ir ar tiem audzēkņiem, kuri pie viņa trenējas. Esmu dzirdējusi, ka citiem strādāt pēc jaunajām kompetencēm ļoti patīkot. Es uzskatu, ka bērnam vajadzīga izpratne par sportu. Labi – iztiekam bez kontrolnormatīviem, bez rezultātu fiksēšanas. Mēs tomēr mācām fiksēt laiku, mērīt rezultātu, lai katrs pats var sekot līdzi savai dinamikai.

Vai tagad bērniem ir lielāka interese piedalīties sporta stundās?

Tā nav uzlabojusies. Kam ir interese, tam ir, un, kam nav, tam nav joprojām. Nevaram trīs sporta stundās nedēļā iedot lielu interesi. Tad jāapmeklē sporta skola, pašiem jāstrādā papildus.

Vēl nesen tika uzsvērts, ka sporta stundu ir par maz, ka fiziskām aktivitātēm jābūt vairāk.

Tās tiešām vajadzīgas – bērni ir ļoti mazkustīgi. Ar nākamo gadu skolā sāksies aizsardzības mācība, un runā, ka sportam trešo stundu ņemšot nost. Kā tas būs, informācijas vēl nav.

Esmu pamanījusi, ka ir atjaunotas skolēnu sacensības.

Jā. Kovida laikā nenotika. Otro gadu esmu novada sporta skolotāju jomas vadītāja. Skolu sacensības visu laiku bija zem sporta skolas – tās ilgus gadus koordinēja Ilze Stukule, pēc tam Uģis Jocis. Jaunajās kompetencēs sacensības nav vēlamas. Tomēr izdevās izglītības pārvaldi pārliecināt un sacensības novada skolu bērniem atjaunot. Pirmajā mācību pusgadā notikušas piecas, arī otrajā paredzētas piecas. Vienīgi tagad vairāk jādomā par rīkošanu. Tās katru reizi rīko kādas skolas skolotāji, kuri ir arī treneri sporta skolā. Patīkami vērot, ar kādu prieku bērni piedalās. Daudzi arī to grib, un visus skolas komandā pat nevar paņemt.

Atbildēt