„Izlasē katra spēlētāja ir līdere”

Kuldīdzniece PAULA NIKOLA ŅEČIPORUKA Latvijas izlases sastāvā nesen Eiropas Sudraba līgā izcīnījusi sudraba medaļu un kvalificējusies Eiropas čempionāta finālturnīram, kas notiks nākamgad augustā. Viņa ir arī izlases kapteine.

Svarīgas spēles aizvadītas. Vai tu izmanto brīdi atelpai?

Izmantoju un kopā ar draudzenēm biju ceļojumā uz Spāniju. Tur bija par 20 grādiem siltāk nekā Latvijā (smejas). Tagad esmu mājās Kuldīgā – atpūšos un gaidu nākamos piedāvājumus. Mans aģents strādā pie tā, lai piedāvājumi būtu. Svarīgi ir spēlēt klubā ārzemēs, lai noturētu līmeni un būtu gatava startam Eiropas čempionātā.

Latvijas izlasei dalība Eiropas Sudraba līgā bijusi sekmīga. Kā to vērtē tu?

Tā bija ļoti laba pieredze. Pašas neticējām, ka mums ies tik labi. Sākām ar spēli pret Fēru salām, kas varbūt nebija pati spēcīgākā komanda, un tas mums palīdzēja iegūt pārliecību – varējām spēlēt mazliet brīvāk. Bet bija arī spiediens, jo vājāka komanda jāuzvar obligāti. Bija arī komentāri par to vienu setu, kuru zaudējām. Bet tā volejbolā notiek. Tā tomēr bija mūsu pirmā spēle. Tā deva labu iesākumu, lai volejbolu mēs sajustu kā komanda. Pēc tam pret Izraēlu jau cīnījāmies daudz pārliecinošāk, jutāmies brīvāk – aizvadījām ļoti labu spēli. Uz katru spēli gājām kā uz uzvaru. Var teikt, ka Sudraba līga mums bija labs sagatavošanās posms atlasei Eiropas čempionātam. Nebija pašas spēcīgākās komandas, taču tik un tā laukumā nāca pretī spēcīgas pretinieces, un jācīnās par katru punktu. Mūsu komanda bija mazliet augstākā līmenī, līdz ar to spējām uzvarēt tajā spēlē, kas notika Latvijā. Izbraukumā mums gāja grūtāk.

Cik svarīgs atlases spēlēs ir komandas mikroklimats?

Psiholoģiskais mikroklimats komandā ir ļoti svarīgs. Treniņu procesā, protams, rodas saspringums, reizēm ir arī motivācijas apsīkums, jo visas esam dažādas. Taču treneri māk pielāgoties: reizēm vairāk strādājam psiholoģiski, parunājamies, citreiz viņi dažādo treniņus. Tas ir nemitīgs process, kurā katram ir sava loma. Katrs punkts, ko dabūjām arī zaudētās spēlēs, beigās bija ļoti svarīgs.

Statistika rāda, ka tev bija ļoti daudz jāstrādā gan uzbrukumā, gan servju uzņemšanā. Tu arī biji viena no rezultatīvākajām spēlētājām.

Spēles laikā jau nogurumu nejūt. Tikai pēc tam, paskatoties statistikā vai ieklausoties treneru komentāros, saprotu, cik daudz biju uzņēmusies. Daudz runāju ar treneri, un viņš teica, ka būšu balsts servju uzņemšanā. Tāpēc zināju, ka man jāuzņemas vairāk, komandai jāpalīdz.

Esi izlases kapteine. Kā izjūti šo lomu?

Tā ir atbildība. Pie manis nāk un prasa padomu. Jāmenedžē attiecības starp komandu un treneriem. Es teiktu, ka izlasē savā veidā līderes esam katra un nav tādas vienas kapteines. Man tas nosaukums vairāk ir uz papīra.

Tiešām strādājam uz to, ka līdere ir katra, jo visas sadarbojamies, sarunājamies. Ir svarīgi, lai katra spēlētāja jūtas droši un var savas domas izteikt.

Kāda jums izveidojusies sadarbība ar izlases galveno treneri Danieli Mario Kaprioti no Itālijas?

Šī jau ir trešā sezona, kad strādājam ar viņu, un mums izveidojušās ļoti siltas, pat ģimeniskas attiecības. Viņš par mums interesējas ne tikai kā par spēlētājām, bet arī kā par personībām, un tas komandā veido uzticību un drošību. Tiešām jūtamies sadzirdētas. Var nekautrēties un pateikt, ka šodien jūtos mazliet sliktāk.

Treneris pirms pēdējās spēles jums pateica, ka Eiropas čempionāta finālturnīram jau esat

kvalificējušās.

Tā bija. Tāpēc, lai mums nebūtu liela spiediena un mēs spēlētu brīvāk. Dažreiz, kad jūtam, ka konkrētā spēle ir ļoti svarīga, tas neļauj spēlēt brīvi, jo jādomā, ka vajag gūt uzvaru.

Eiropas čempionāta finālturnīrs būs nākamvasar. Vai tik ilgu laiku var būt labā fiziskā formā?

Tas ir sarežģīti – vienkārši nav. Sezonas laikā no septembra beigām vai oktobra līdz maijam katra spēlē savā klubā. Šogad liels pluss ir tas, ka daudzas spēlētājas būs ārzemju klubos un tā spēs sevi uzturēt labā formā, gūs arī vērtīgu pieredzi. Manuprāt, treneri un Latvijas Volejbola federācija kopā menedžē laiku un to, kādos turnīros piedalīsimies.

Vai Latvijā ir iespējams būt profesionālai volejbolistei?

Diemžēl ne – Latvijā volejbolistes par spēlēšanu algu nesaņem. Ļoti cienu tās meitenes, kas paliek šeit un to dara vienlaikus ar darbu vai mācībām. Viņas no astoņiem līdz pieciem strādā vai ir lekcijās augstskolā un tad vakarā vēl dodas uz treniņiem.

Cik ārzemju klubos esi spēlējusi?

Profesionāli volejbolā esmu trīs gadus. Pēc studijām Amerikā spēlēju Somijas klubā Rovaniemi Arctic Volley, bet pēc kājas traumas biju Francijā pēc spēka trešās līgas – Nacionālās 2. līgas – D grupas klubā Belfort. Pagājušogad spēlēju Itālijā, Kosta Volpīno, komandā Vallecamonica Sebino. Itālijā laikam jutos komfortablāk – bija sava dzīvesvieta, mašīna.

Vai spēlēs tev ir svarīga ģimenes klātbūtne un atbalsts?

Ļoti. Man svarīgi, ka klāt ir māsa, jo arī viņa agrāk spēlēja volejbolu, tāpēc to sajūtu saprot. Tagad viņa volejbolu vairs nespēlē. Mamma un tētis vienmēr ir atbalstījuši, un, kad viņi atbrauc uz spēlēm, tas dod īpašu motivāciju. Priecājos arī tad, kad atbrauc draugi. Ar katru gadu saprotu, ka ir arvien grūtāk braukt no mājām projām, palaist garām to, kas notiek šeit.

Vai tu vairāk dzīvo galvaspilsētā?

Kad bija spēles Sudraba līgā un atlase Eiropas čempionātam, dzīvoju Rīgā. Pašlaik esmu Kuldīgā pie mammas. Pašai tādu īstu māju nav – visu laiku esmu uz koferiem.

Kā tavas volejbolistes gaitas sākās?

Viss sākās mājās, kad ar māsu spēlējām bumbu pāri veļas striķim (smejas). Mamma (Ieva Ņečiporuka – red.) pati spēlējusi volejbolu, tagad viņa ir trenere, un mēs šajā vidē augām. Jā, pirmie treniņi aizvadīti Kuldīgā.

Kuldīgas novadā izaug spēcīgi volejbolisti.

Tā ir, un tas tādēļ, ka šeit ir spēcīgas volejbola tradīcijas, ir treniņiem atbilstoša infrastruktūra un treneri vienmēr bijuši šīs spēles entuziasti.

Kādu redzi savu nākotni pēc aktīvām sportistes gaitām?

Domāju, ka sportā palikšu. Varbūt kā trenere. Lai arī daudz laika tiek veltīts zālei, profesionālam sportistam ir arī brīvais laiks. To var izmantot lietderīgi – es mācos dažādos tiešsaistes kursos, kas saistīti ar sportu. Domāju par valodu apgūšanu. Labi runāju angļu valodā, bet ļoti vēlētos apgūt arī spāņu – esmu iesākusi, bet runāt vēl nevaru. Sāku arī spēlēt šahu.

Kas palīdz no sporta atpūsties?

Man ļoti patīk rokdarbi: adīšana, krellīšu vēršana, zīmēšana. Īpaši rudenī, kad ir vēsāk, tas kļūst par sava veida meditāciju. Man patīk pastaigas, klausos mūziku, lasu. Ēst gatavot gan man nepatīk – tam trūkst pacietības.

Kādas īpašības volejbolistam ir būtiskas?

Vispirms jābūt priekam par spēli. Arī labām komunikācijas prasmēm, jo spēle ir komandas darbs. Vēl – vēlmei attīstīties, būt labākam, palīdzēt komandai. Un, protams, spējai pielāgoties un darboties dažādās situācijās.