Dvīņubrāļi vasaru sāk apņēmīgi

Kuldīgas novada sporta skolas vieglatlētikas nodaļas U18 grupas audzēkņi, dvīņubrāļi JĀNIS un KĀRLIS RŪĶI, kuri 3. klasē uz šejieni pārcēlušies no Rīgas, skrien kopš bērnības. Šovasar viņi rezultātus skriešanas disciplīnās vēlas uzlabot, jo sapņo sasniegt ko ievērojamu.

Pirmais mēģinājums jau aizvadīts, jo dienu pēc sarunas puiši devās uz sezonas atklāšanas sacensībām Tukumā. Jāņa rezultāts 100 m skrējienā bija 11.35, bet Kārļa – 12.14. Savukārt 400 metros Jānis finišēja ar rezultātu 53.94.

Kā startiem gatavojaties?

Jānis: Tie ir intensīvi treniņi piecas dienas nedēļā. Parasti trešdienās ejam kopā ar lielo grupu, tad skrienam visi kopā un iznāk vairāk kā sacensība pašiem savā starpā. Tad var redzēt, cik tālu katrs ticis. Gatavojamies gan laukā, gan manēžā. Pildām dažādus vingrinājumus, bet skrienam ļoti daudz. Man būs jāskrien 100 un 400 metru distance. Pagaidām esmu trenējies tikai 100 metriem. Pēdējās dienās kopā ar treneri Ievu Skuruli esam paņēmuši garākas distances, lai patrenētu izturību. Pamatdisciplīnas man ir 100 un arī 200 metru.

Kārlis: Arī man grafiks ir tāds, ka treniņi ir piecreiz nedēļā kopā ar treneri Ilzi Stukuli. Tad vēl ejam uz svaru zāli vai uz manēžu skriet arī sestdienās. Pārsvarā trenējos disciplīnām no 60 līdz 200 metriem. Bet pēdējās sacensībās trenere deva iespēju piedalīties arī 400 metros, un tur skrienu kopā ar pāris meitenēm, kuras trenējas garajiem gabaliem. Cenšos viņām tikt līdzi.

Vai jūtaties sezonai gatavi?

Kārlis: Esmu noskaņots pozitīvi. Varbūt tāpēc, ka brīvlaikā labi atpūtos – bijām ceļojumā uz kalniem, kur visu laiku staigājām un nekas nesāpēja. Relaksējos, un tagad treniņos iet labi. Varbūt izdosies uzrādīt jaunu personīgo rekordu.

Jānis: Es par sacensībām esmu priecīgs. Ziemā Latvijas čempionātā savainoju potīti, un bija grūtības staigāt, tagad esmu atkopies. Jūtos patīkami satraukts, ka beidzot varēšu piedalīties sacensībās.

Kur startēt ir ērtāk un vieglāk: mājās vai izbraukumā?

Jānis: Mājās. Ir satraukums, kad jaunā vietā jāiestājas blokos un nezini, kā būs. Varbūt šis tiesnesis startu turēs ilgāk? Kad skrienam mājās, aptuvenu ilgumu zinu. Valmierā skrējējus startā tur ļoti ilgi. Mums pie līnijas jau sāk trīcēt rokas, gaidot, kad varēs skriet, un ir sportisti, kas nevar sagaidīt un izkrīt. Mājās jūtos droši, visi ir pazīstami.

Kārlis: Man mājas ir otra mīļā vieta, kur piedalīties sacensībās. Pirmā ir Valmiera, jo tur vismīkstākais segums. Man arī patīk starteris, kurš parasti ir pie blokiem: viņš ir komunikabls, laipns un tam, cik ilgi sportistiem tur liek būt blokos, esmu piešāvies.

Cik gadus vieglatlētikā trenējaties?

Kārlis: Pastāvīgi skrienam jau kopš bērnudārza. No Rīgas pārcēlāmies laikā, kad mācījāmies 3. klasē.

Jānis: Bērnībā Rīgā bija plaša izvēle – izmēģinājām daudzus sporta veidus: futbolu, florbolu, volejbolu. Kad atnācām uz Kuldīgu, visvieglākā, kur varējām iejusties, bija vieglatlētika. Pamēģinājām un tā arī palikām.

Kārlis: Man gan bija posms, kad divus gadus vieglatlētikā paņēmu pārtraukumu – pamēģināju basketbolu, galda tenisu. Gribēju arī kādu cīņas sportu, bet mamma neļāva.

Ko vasarā jūs gribētu sasniegt?

Kārlis: Vislielākais mērķis būtu Sportland kausā vai Latvijas jaunatnes čempionātā izcīnīt zelta medaļu, jo līdz šim esmu staigājis ar sudrabu un bronzu. Mazākās sacensībās ir bijusi iespēja zeltu izcelt, bet gribas to izdarīt arī lielākā mērogā.

Jānis: Man pēc zelta tik lielas tieksmes nav, bet gribētos vismaz reizi būt Baltijas komandā; ja paveiktos, varbūt pat tikt uz Eiropu. Tas būtu mans sapnis.

Vai jūsu vecuma grupā konkurence skriešanas disciplīnās ir spēcīga?

Jānis: Pagaidām turos desmitniekā, piecniekā. Man ir diezgan grūti viņus piedzīt. Ir arī citi pulciņi, kurus apmeklēju, piemēram, dejoju tautas dejas, tāpēc par vieglatlētiku tik nopietni nedomāju. Tas ir tāds mazais solītis, kas atgrūž atpakaļ un neļauj tikt tik augstu, cik vajadzētu.

Kārlis: Brālis ir par mani ātrāks. Es vairāk esmu starp pirmajiem divdesmit skrējējiem. Manuprāt, visātrākie konkurenti ir no Limbažiem, Iecavas un Valmieras. Man vēl ir daudz, kur strādāt, jo no ziemas esmu uzēdies. Vēl daudz jāsporto, lai būtu sacensībām vislabākajā formā.

Kas vajadzīgs, lai kļūtu par labu vieglatlētu?

Jānis: Tā noteikti ir pašdisciplīna. Ne vienmēr treneris zinās labāk – jāinteresējas pašam. Kad mācījos mest šķēpu un grūst lodi, skatījos video internetā. Tagad pats sevi filmēju un skatos, kā izskatās no malas, lai saprastu, kā labāk. Noteikti jābūt sacensību garam. Vajag gribēt būt pirmajam, lauzt rekordus.

Kārlis: Tiešām svarīgākā varētu būt disciplīna. Bet, lai sportā ko sasniegtu, jābūt arī augstam ego, motivācijai un vēlmei būt labākajam.

Kas no tā piemīt jums?

Kārlis: Ar disciplīnu man bijušas nelielas problēmas, jo uz treniņiem ne vienmēr varu paspēt. Par ego es teiktu, ka tas man ir diezgan augsts. Domāju, ka varu noskriet, un nav bijis tā, ka domātu: to es nevarētu izdarīt. Vienmēr uz bloku eju ar humoru.

Jānis: Man arī ir disciplīnas trūkums, jo vieglatlētiku ar tautas dejām grūti apvienot. Es nevaru pievērsties tikai vienam. Par ego runājot, man tiešām tas ir augsts. Kad esmu pirmais, ar visiem saskatos: es esmu pirmais. Agrāk, kad biju pie citas treneres, sākumā savā grupā biju lēnākais, bet ļoti gribēju būt pats ātrākais. Beidzot to sajūtu esmu dabūjis.

Šodien daudz runā, ka jaunieši īsti neko negrib darīt, tikai raugās viedierīcēs. Vai tam piekrītat?

Kārlis: Es teikšu, ka piekrītu. Manēžā to ļoti bieži var redzēt: bērni vairāk sēž telefonos un treniņā nedarbojas pilnvērtīgi. Taču par visiem to nevar teikt, jo ļoti daudzi cītīgi trenējas.

Jānis: Es arī esmu viens no tiem, kurš sēž telefonā. Bet man tas ir citādāk, jo neskatos tajā bez jēgas – meklēju dažādas lietas. Domāju, ka vajadzētu bērnus vairāk pievērst hobijiem.

Vai savā starpā konkurējat?

Jānis: Es savu vietu esmu izcīnījis un kļuvis ātrāks. Par to reizēm Kārli ķircinu.

Kārlis: Sākumā es biju ātrāks. Vienu brīdi konkurējām par milisekundēm. Nu Jānis mani ir apsteidzis un var runāt man pretī, kā es to darīju sākumā. Sadzīvē esam viens otram kārtīgi pretinieki.

Vai mācāties vienā klasē?

Jānis: Jā, Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 10. klasē.

Kārlis: Mums viena desmitā klase ir sadalīta divās pa mācību groziem.

Vai esat domājuši, ko darīsiet pēc skolas beigšanas?

Kārlis: Gribētu studēt Rīgas Stradiņa universitātē un kļūt par farmaceitu. Vairākus gadus vasarā Limbažos pie omas strādāju aptiekā. Domāju, ka man labi sanāk, jo mani ņem strādāt uz pilnu slodzi. Šovasar strādāšu visus trīs brīvlaika mēnešus: Kuldīgā divus mēnešus Agrotehnikā un Limbažos mēnesi pie omas.

Jānis: Pēc skolas tēmēju uz inženieru pusi – domāju par studijām Rīgas Tehniskajā universitātē. Arī es vasarās strādāju. Pagājušogad biju bārā Rezidence pie Ventas, un ļoti patika – divus mēnešus vasarā tur nostrādāju, satiku jaunus draugus, iemācījos vairāk runāt ar cilvēkiem.

Ko vēl brīvajā laikā darāt?

Jānis: Jau minēju, ka tā ir dejošana – gatavojos skolēnu Dziesmu un deju svētkiem. Agrāk bija daudzas nodarbes, arī līnijdejas, bet tās pametu, jo visas trīs lietas nevaru apvienot. Tad jau sanāktu, ka no mājas izeju rītā un atgriežos deviņos vakarā, bet jāpilda arī skolā uzdotie mājasdarbi.

Kārlis: Es esmu mājas cilvēks, un bez vieglatlētikas citu nodarbju man nav. Brīvo laiku pavadu ar draudzeni. Mājās strādāju gan kā aukle, gan kā pavārs – visiem gatavoju vakariņas un pieskatu mazo māsu. Istabā man ir boksa maiss, patrenējos uz tā. Bieži spēlēju videospēles.