„Bronzas medaļas ir mūsu!”

Latvijas Speciālās olimpiādes futbola komanda, kurā ir arī mūspuses sportisti, no Speciālās olimpiādes kausa izcīņas, kas četras dienas jūlijā notika Zviedrijas pilsētā Gēteborgā, mājās pārbraukusi ar bronzas medaļām.

25 komandu konkurencē

Pavisam turnīros Gothia Cup šogad piedalījās 1940 komandu no 76 valstīm, no tām iekļaujošajā futbolā par kausu Gothia Special Olympics Trophy sacentās 25 komandas no 15 valstīm.

Latvijas komandā bija sportisti no Sveķu pamatskolas (Kristaps Barovskis), Upesgrīvas pamatskolas (Mārtiņš Tomsons), Padures pamatskolas (Artūrs Radvils), Viduskurzemes pamatskolasattīstības centra (Artūrs Vitālijs Čakans), Tukuma novada pamatskolas Spārni (Tomass Kozulis un Aivis Štrodahs) un Speciālā sporta centra (Madars Šteinbergs, Nauris Dzintars). Kopā ar viņiem turp devās treneris Harijs Gulbis no pamatskolas Spārni un delegācijas vadītāja, fizioterapeite Nadija Strazdiņa no Speciālā sporta centra Kuldīgā.

N.Strazdiņa savā feisbuka kontā ierakstījusi: „Turnīrs Gothia Cup ir noslēdzies. Man ir patīkama sajūta par labi padarītu darbu, lai gan neesmu trenere un mājās mani vēl gaida garš nepadarīto darbu saraksts. Tomēr es puišiem palīdzēju un biju kopā ar viņiem gan bēdās, kad gadījās vairāki savainojumi vai vienkārši vajadzēja kādu, ar ko parunāties, jo pietrūka māju, gan lielajos priekos, kad viņi spēlē guva panākumus. Turnīru es raksturotu kā vidēji smagu, taču puiši izdarīja visu iespējamo. Un galu galā trešā vieta 25 komandu konkurencē ir patiešām labs sasniegums.”

Jāatrod katra talants

Kurzemniekam N.Strazdiņa pastāstīja, ka gājis grūti, bet rezultāts sasniegts arī tādēļ, ka ceturto gadu komandai šim turnīram sagatavoties palīdz Latvijas Futbola federācija, proti, pirms sacensībām bērni un jaunieši tiekas, iepazīstas un trenējas nometnē Septiņi bruņurupuči Staicelē. Puiši ir no visas Latvijas, viens otru nepazīst, tāpēc nometne ir ļoti svarīga. Tur treneris saprot, kurš var būt uzbrucējs, kurš aizsargs, kuru likt vārtos, skaidro Nadija. Arī citos pasākumos viņai sporta skolotāji stāstot par saviem audzēkņiem, kuri varētu startēt atbildīgos mačos. Latvijā sacensības jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem notiek divreiz gadā. „Parasti tā tiek atlasīti no Latvijas labākie, jo skolas atrodas dažādos novados un grūti attālināti zināt visus spēlētājus. Liela problēma ir tā, ka pēc speciālo programmu beigšanas jauniešiem nav iespēju nekur trenēties un viņi no mūsu redzesloka pazūd. Tāpēc Kuldīgā izveidots Speciālais sporta centrs, viņi mani sameklē, un tagad uz Zviedriju aizbrauca divi no mūsu centra – Nauris Dzintars un Madars Šteinbergs.” Pirms sacensībām tiekot vērtēts katrs spēlētājs, un pēc tam jau sacensībās vērtē, kā jaunietis kontrolē bumbu, kā piespēlē, vai prot pareizi izrēķināt, kam bumba jādod (sev tuvākajam vai tam, kas tuvāk vārtiem), kā orientējas laukumā, vai pazīst biedrus, vai prot bumbu apstādināt, kā rīkojas pirms sišanas: apstājas un tad sit vai sit skrējienā.

Arī caur sāpēm

Nadija atzīst, ka pretinieki bijuši fiziski stipri vai pat stiprāki, traumas gadījušās visu laiku: krampji, izmežģījumi un daudz sasitumu. Vienam spēlētājam bijušas problēmas ar asinsspiedienu, vienam aptrūkusies elpa. Viņai kā fizioterapeitei darba nav trūcis: „Tie ir sacensību elementi – tā nav ikdiena.” Grūti arī psiholoģiski, jo sākumā puiši bijuši noskaņoti uzvarēt visus, bet pēc zaudētām spēlēm sākušies konflikti un vajadzējis būt kā vidutājai.

Spēlē par trešo vietu pret Turkmenistānas komandu vārtus guvuši M.Šteinbergs, N.Dzintars un K.Barovskis, un uzvara ar 3:0. Futbolisti bijuši apņēmības pilni revanšēties par negaidīto zaudējumu turkmēņiem priekšsacīkšu spēlē. „Puiši izdarīja visu iespējamo un vēl vairāk. Es ar viņiem lepojos!” saka Nadija.