Ar volejbola bumbu jau Francijā

Kuldīdzniece ALEKSANDRA TIMBERE šosezon spēlē Francijas volejbola klubā Volley-Ball Romans – tā ir viņas pirmā starptautiskā profesionālā pieredze un pirmais līgums, kas parakstīts 16 gados.

Iepriekš viņa mācījusies Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, beigusi novada sporta skolu, tagad mācās Rīgas 1. tālmācības vidusskolas 10. klasē. Pēc vairāku mēnešu prombūtnes Aleksandra uz neilgu laiku gada nogalē bija mājās, lai kopā ar ģimeni svinētu Ziemassvētkus un sagaidītu Jauno gadu.
Pirmais, ko redakcijā pārrunājam, ir laika apstākļi. Kuldīgā tobrīd bija ļoti daudz sniega, arī sals lika par sevi manīt, bet tikmēr Francijā, pilsētā Senromēnā, kas atrodas starp Marseļu un Lionu un kur ir kluba mītnes vieta, termometrs rādīja plus desmit grādu.

Vai komandā esi iejutusies?
Jā, tagad viss kārtībā. Sākumā bija ļoti liels stress. Brīžiem šķita: „Kur esmu atbraukusi?” Angļu valodā tur neviens īsti nerunā. Es savukārt nerunāju franciski. Arī treneris tikai atsevišķās situācijās ar mani sarunājās angliski. Sākumā biju vienīgā spēlētāja no citas valsts. Pēc dabas esmu komunikabls cilvēks, kuram patīk visur iesaistīties. Bet uzreiz to izdarīt nevarēju, jo neko nesapratu. Vēlāk komandai pievienojās divas meitenes no Bosnijas, un viņas runāja angliski. Treneris sāka arvien vairāk saziņai izmantot angļu valodu. Tagad problēmu ar komunikāciju nav.
Cik mēnešu esi projām?
Turp aizbraucu augustā, iznāk pieci mēneši. Laiks ātri paskrējis.
Kāds bija ceļš līdz Francijas klubam?
Man tas nebūtu bijis iespējams bez trenerēm Initas Šneideres un Ievas Ņečiporukas. Liels paldies viņām! Francijas treneris brīnās, ka 16 gados spēlētāja jau saprot, ko laukumā dara, ir attapīga.
Bet viss sākās pagājušā gada ziemā – biju izbraukumā ar draugiem, kad no kluba saņēmu pirmo ziņu sociālajos tīklos. Pirmais, ko nodomāju: kāds grib mani izjokot. Nolēmu tomēr noskaidrot, vai tāds klubs ir. Zināju, ka Francijā spēlē vēl viena latviete – Rēzija Mazure-Mago, atradu, ka viņa spēlē tieši tajā klubā, no kura biju saņēmusi ziņu. Tomēr uz saņemto ziņu es neatbildēju.
Pēc kāda laika saņēmu vēstuli arī no trenera un Rēzijas. Lēnām sāku apsvērt šo iespēju, daudz par to runājām ģimenē. Ilgi šaubījos. Jūnija sākumā aizbraucu apskatīt, kā viss notiek, iepazinos ar treneriem un 8. augustā turp devos uz palikšanu.
Uz kādu periodu līgumu noslēdzi?
Pagaidām vienai sezonai – no augusta līdz jūnijam. Bet izskatās, ka būs vēl kāds gads, jo pirms tam, kad braucu uz Latviju brīvdienās, treneris ar mani par to runāja. Sākumā par palikšanu šaubījos. No otras puses – tā ir laba iespēja izaugsmei.
Grūti apvienot ar mācībām – pirmo gadu mācos Rīgas 1. tālmācības vidusskolas 10. klasē. Brīvajā laikā cenšos pagulēt. Vienu dienu to nebiju darījusi, un kāja gandrīz bija jāliek ģipsī. Mācos, kontroldarbus rakstu brīvdienās. Skolotāja bija pamanījusi, ka termiņu daudzreiz pagarinu, tad paskaidroju, ka esmu profesionāla sportiste. Pedagogi ir pretimnākoši.
Pastāsti par sacensībām!
Tās ir katru nedēļas nogali. Pašā sākumā spēlēju komandā pie sava vecuma meitenēm – M18 grupā. Taču trenējos kopā arī ar lielo elites komandu. Esmu ar to jau aizvadījusi pirmās sacensības. Iespējams, ka uz to arī pāriešu. Treneris saka, ka redz manī progresu – būšot laba spēlētāja. Man to dzirdēt ir patīkami.
Kāda ir tava pozīcija laukumā?
Esmu spēlētāja, kura bloķēs visas bumbas, skries palīdzēt pārējām. Galvenais uzdevums ir bumbu gremdēt un bloķēt. Citi saka: volejbolā viena no grūtākajām pozīcijām.
Un vai tā ir?
Jā, tā tas ir. Bet man patīk to darīt. Taču esmu atvērta arī citai pozīcijai laukumā. Tomēr, no otras puses, tagad profesionāli strādāju savai pozīcijai; ja ieliek citā, vairs nejūtos tik droša.
Kur jūties labāk – sava vecuma vai elites komandā?
Ir liela atšķirība, vai spēlē mazajā komandā vai lielajā. Mazajā komunikācija ir tikai franciski, arī šīs vienības treneris angliski nerunā. Taču tajā jūtos komfortabli, jo meitenes ir manā līmenī, mēs vēl spēli mācāmies un prasmes pilnveidojam. Aizejot uz lielās komandas treniņu, jābūt saspringtai. Nepareizi nostāsies – ar bumbu tevi var arī izslēgt, attapsies nākamajā dienā slimnīcā… Sitieni pa bumbu ir ļoti spēcīgi. Reiz man gadījās tā: vienu šādu bumbu nobloķēju, pēc tam visu nakti sāpēja roka. Lielajā komandā volejbolistes strādā profesionāli. Ir arī jāizpilda programma, piemēram, no rīta tabulā skalā no viens līdz pieci jāieraksta, kā esi gulējusi, cik esi nogurusi. Rakstīto treneri izvērtē. Ja esi ļoti nogurusi, uz treniņu neej. Arī man bija daudz treniņu, jutos nogurusi un nopietni izmežģīju kāju. Divas nedēļas nespēlēju. Tie komandai bija svarīgākie mači, bet es sēdēju uz soliņa.
Cik spēcīgs ir volejbols Francijā?
Ļoti augstā līmenī. Tā ir volejbola un futbola valsts. To labi varēja redzēt tad, kad notika Pasaules kausa izcīņa futbolā. Kad bija fināls, treniņš nenotika – visi skatījās futbolu. Es volejbolu spēlēju otrajā līgā, un tā man šķiet ļoti augsta. Latvijā otrajā līgā līmenis nebija tik augsts.
Tev ir 16. Vai esi tur jaunākā?
Nē, mēs četras esam viena vecuma. Bet savā pozīcijā gan esmu jaunākā. Dažreiz grūti, jo pieredze ir vismazākā. Ir brīži, kad gribas paraudāt, bet saprotu, ka man vēl tikai 16 un viss vēl priekšā.
Vai pieredzējušās sportistes labprāt pieņem jaunās?
Vairākām karjera lēnām iet uz beigām, un viņas jaunās pat māca. Man tas patīk. Viņas pieņem un ir atsaucīgas, jo komanda ir starptautiska.
Kāda ir sadzīve?
Klubs piešķir dzīvokli. Es dzīvoju kopā ar vēl trijām volejbolistēm – francūzietēm. Divām ir vairāk nekā 20 gadu, bet viena ir mana vecuma. Dzīvojam trīsstāvu dzīvoklī, katrai sava istaba, ir kopēja virtuve, viesistaba. Ēdienu gatavojam atsevišķi, jo katrai sava gaume.
Vai esi paspējusi apskatīt pilsētu?
Nedaudz, lieluma ziņā tā līdzīga Ventspilij. Cauri tek upe līdzīgi kā Venta Kuldīgā, bet tur ūdens dzidrāks, jo nāk no kalniem.
Kas tevi Kuldīgā pirmo reizi uz volejbolu aizveda?
Laikam mamma (Inese Astaševska – red.). Skolā bija pirmās sporta stundas, bija atnākusi trenere Inita ar aicinājumu trenēties. Septembrī apritēja desmit gadu. Sporta skolā pirmos gadus trenējos pie Initas Šneideres, vēlāk pie Ievas Ņečiporukas. Spēcīga komanda bijām, četras spēlējām Latvijas izlasē.
Vai bija brīdis, kad gribējās mest pie malas?
Bija. Gāju arī tautas dejās, mūsdienu dejās, mācījos mākslas skolā. Tas viss kaut kā jāapvieno. Bija brīdis, kad apmeklēju pat sešus pulciņus. Kādā brīdī vajadzēja izvēlēties, jo visu nevar darīt vienlīdz labi. Beigās volejbolam bija 90%, bet tautas dejām – 10%. Dejās mani nelika, jo uz mēģinājumiem, koncertiem netiku. Tagad volejbolam ir 95% un mācībām skolā – 5%. Bet ir arī jāmācās – izglītība man ļoti svarīga.
Vai ir vēl kāda valsts, kurā tu gribētu spēlēt?
Gribētu Brazīlijā vai Amerikā. Sportisti, kuriem ir augsti mērķi, izvēlas studēt un trenēties Amerikā.
Kādām īpašībām jābūt labai volejbolistei?
Notikti jābūt disciplīnai, jāklausās trenerī. Visu jāmēģina izdarīt par 100%. Trenerim patīk strādāt ar latviešu meitenēm, jo viņas ir klusas, nerunā pretī, ir koncentrējušās darbam. Francūzietes vairāk taisa drāmu: ja viņām kas nepatīk, to uzreiz arī pateiks.
Kas tevi volejbolā aizrauj?
Spēļu adrenalīns. Nevaru izdalīt ko vienu. Man patīk viss.
Vai tevi interesē arī pludmales volejbols?
Varbūt nākotnē uzspēlēšu. Abi veidi ir atšķirīgi. Esmu ļoti pievērsusies klasiskajam. Skatīšos, kā būs.
Cik bieži sazinies ar savējiem?
Ar mammu iznāk runāt biežāk nekā tad, kad biju mājās Kuldīgā. Citreiz sazināmies no rīta pirms treniņa, pusdienlaikā vai vakarā. Arī brālis Ralfs aizrāvies ar fiziskām aktivitātēm, bet pēdējā laikā vairāk ar futbolu – par viņu interesi izrāda treneris Liepājā. Ik pa laikam brālis brauc turp uz treniņiem. Izskatās, ka varētu spēlēt mazliet augstāka līmeņa futbolu. Esam sportiska ģimene.