Jāsāk ar dzīvesstila maiņu

„Tas noteikti ir stāsts par vēlmi izkopt savu stilu, par cenu un to, vai saredzi, kā apģērbu mainīt un pilnveidot tā, lai tas būtu tavs un arī kalpotu ilgi,” saka Latvijas Nacionālā teātra kostīmu māksliniece, scenogrāfe un gleznotāja Kristīne Abika, kura apģērbu biežāk meklē otrreiz lietojamo drēbju veikalos, izvērtējot kvalitāti.

INTERESANTĀK IR ATŠĶIRTIES

„Mani iepirkšanās paradumi gadu gaitā ļoti mainījušies. Sākumā pilnīgi visu šuvu – man nebija nevienas pirktas drēbes, bet, kopš esmu pārcēlusies uz Kuldīgu, atklāju, cik lielisku apģērbu un citu tekstilu var nopirkt humpalās. Audumos orientējos diezgan viegli, tāpēc mierīgi varu aiziet uz lielo izmēru nodaļu, atrast kolosālu blūzi, no kuras uztaisīt, piemēram, lieliskus svārkus.

Ātrās modes veikalos audums reti ir kvalitatīvs. Tas ir neiespējami jau šīs komercijas saknē – nevar nopirkt neko labu, kas maksā maz. Bet lietoto apģērbu veikalos uzreiz redz, kā audums kalpojis, cik liels ir novalkājums, kā turas vīles. Ja izturējis labi, jāņem ciet! Tur var atrast daudz interesantākas lietas nekā jaunu ātrās modes apģērbu veikalā, un apģērbs nebūs tāds pats kā vēl 20 sievietēm. Bet džemperus šajos veikalos reti var nopirkt labus, tāpēc tos gan labāk pirkt jaunus. Reti var atrast arī labu kašmiru. Apavus pērku internetveikalos jaunus.” Agrāk K.Abika izvairījusies no sintētiska auduma, taču tagad ne, jo daudzus šādus apģērbus var valkāt ilgāk: „Bet labāk ņemu svārkus vai bikses, ne blūzes uz auguma.”

Vaicāta par sezonas apģērba maiņu, viņa stāsta: „Man šīs sezonas kolekcija ir diezgan maza, bet par kapsulas garderobi to nekādā gadījumā nevaru saukt, jo man patīk miksēt visu, kas pēc standartiem nav savienojams.

To, ko ikdienā vairs nevelku, izmantoju gleznošanai. Ārā metu tad, ja nav vairs lietojams vispār.

Tos, kas ir pavalkāti, bet vēl labi, aiznesu uz Sarkano Krustu un veikalu Otrā elpa. Kaut ko esmu iemetusi tekstila konteinerā, bet arī tur jāskatās, vai drēbes vēl ir lietojamas, jo bojātas nedrīkst sviest.”

Visilgāk mākslinieces garderobē esot kažokādas cepures: „Tas man ir svarīgs ziemas aksesuārs. Vēl man patīk kažoki, ko valkāju ilgus gadus. Tos velku arī vasarā.”

DAĻA ATŠĶIRTIES NEGRIB, CITI EKSPERIMENTĒ

Ātrās modes veikalos biežāk iepērkoties jaunieši: „Arī savu meitu nevaru piespiest iet uz second hand (otrreiz lietojamo apģērbu – red.) veikaliem meklēt tādas platās bikses, kādas ir modē, – tur ir nereāli tādas atrast. Kad jaunieši paaugas, viņi vairāk skatās, kādā virzienā vēlas iet, kā ģērbties, bet līdz tam atšķirties negrib – grib ieplūst vienādajā masā, tomēr uzskatot, ka tā, kā ģērbies tu, neģērbjas neviens cits. Tagad modē ir platas bikses un hūdiji (jakas ar kapuci – red.), pēc desmit gadiem būs kas cits vienveidīgs – iespējams, atpakaļ nāks 2020. gadu mode. Bet esmu ievērojusi, ka daudzi jaunieši ko meklē tieši vecāka apģērba veikalos, uzdrošinās, eksperimentē un nebaidās izcelties.”

Jaunu apģērbu veikalos piedāvājums diži neatšķiroties, jo daudzi seko tendencēm: „Rīgā ātrās modes veikali ir plašā klāstā, arī Kuldīgā ir veikali ar skaistu skatlogu, un tiem ir sava auditorija. Tur nopirktās drēbes uz brīdi ir glītas, bet, ja pērkam to, kas ir modē un ko izvēlas daudzi, tas nav interesanti, un pēc gada tas modē vairs nebūs. Es tai līdzi nesekoju, bet zinu, ka vēl modē ir leoparda raksts. Es to turpināšu vilkt arī tad, kad tādas modes vairs nebūs. Man tas ir mazsvarīgi.”

CENA BIEŽI IR NOTEICOŠĀ

Kā pircējam pāriet uz ilgtspējīgu, vidi saudzējošu ģērbšanos, izkopjot savus iepirkšanās paradumus? „Bet vai cilvēkus tas vispār interesē? Te liels faktors ir cena. Nezinu, vai mans motīvs ir atstāt mazāku ekoloģisko pēdu. Jā, piedomāju, bet tas ir otršķirīgi. Tas izriet no manas profesijas, un domāju, ka ar apģērbu var spēlēties. Var iepriecināt sevi un citus, salikt tādas krāsu un rakstu kombinācijas, kādas interjerā atļauties nevari, jo oranžas sienas un zaļi rakstaina grīda ātri var apnikt. Kāpēc ģērbties garlaicīgi vai neitrāli? Protams, ir amati, kur jāģērbjas formāli.

Es ar apģērbu spēlējos arī izrādēs. Kad sāku tās veidot, eju uz teātra noliktavu, jo man patīk tās lietas, kas jau ir dzīvojušas un kaut ko piedzīvojušas, – tās ir vērtīgākas nekā jaunas. Tas iet kopā ar manu dzīvesstilu. Izrādē Ilgu tramvajs aktrisei Maijai Doveikai vairāki kostīmi izveidoti no tā, kas atrasts noliktavā un pārveidots.”