Vardarbība ģimenē: realitāte, likumi, atbalsts

Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini! šoreiz par vardarbību ģimenē, par to, kā Stambulas konvencija palīdz to mazināt un kāds atbalsts pieejams cietušajiem.

Šogad Kurzemē Valsts policija saņēmusi 705 izsaukumus uz ģimenes konfliktiem, 329 reizēs konstatēta vardarbība, pieņemti 70 lēmumi par varmākas nošķiršanu, un aizsargājamas lielākoties ir sievietes.

Vardarbības mazināšanai nozīmīga ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā sauktā Stambulas konvencija, ko 2023. gadā Latvija ratificēja, taču šoruden vairāku partiju ierosme steidzami vērtēt izstāšanos no tās izraisīja ne vien nesaskaņas valdošajā koalīcijā un skaļas diskusijas sabiedrībā, bet arī aktīvu parakstu vākšanu pret tādu likumprojektu un nebijuša mēroga protestus Rīgā un citās pilsētās.

Lai gan pirmajā lasījumā Saeima izstāšanos no šī dokumenta atbalstīja, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jautājumu nodeva otrreizējai caurlūkošanai, iesakot, lai to dara nākamais sasaukums. Šo lūgumu Saeima atbalstīja.

Publiskajā telpā joprojām klīst mīti par konvencijas būtību un ietekmi.

Nevis nerunāt, bet neklusēt

PATIESS STĀSTS

Kuldīdzniece Krista Jansone savulaik mājās piedzīvojusi vardarbību no bijušā vīra un pēc tam saņēmusi tiesisko aizsardzību. Atklāta runāšana par to likusi viņai secināt, ka vardarbība nav atkarīga no cilvēka statusa, ienākumiem vai izglītības un ka daudz sieviešu par to klusē kauna dēļ.

KAUNS RADA BĪSTAMĪBU

„Man bija skaidrs, kas jādara, – jāzvana policijai,” atceras Krista. „Piezvanīju 112, un mani savienoja ar Valsts policiju. Protams, zināju, ka vardarbība ģimenēs eksistē, bet brīdī, kad nonācu tajā pusē, kas to piedzīvo, nolēmu: nevis nevienam nestāstīt, bet neklusēt. Mani izbrīnīja tas, cik daudz dažāda vecuma sieviešu to ir pieredzējušas. Bet, kad vide ir sarunai droša, viņas ir gatavas stāstīt. Es saprotu, kāpēc cilvēki nerunā. Tāpēc, ka ir kauns atzīst, ka dzīve nav tik izdevusies, kā gribētos, lai citi to redz. Cilvēks nonāk situācijā, kas nav tāda, ar ko lepoties. Sieva, kuru sit, – tā nav loma, kurā kāds gribētu atrasties. Bet tur arī tā bīstamība: cilvēks baidās, ka to kāds uzzinās, un iesniegumu policijai paņem atpakaļ. Arī tāpēc, ka var būt ekonomiska vai psiholoģiska atkarība no varmākas vai ģimenes spiediens. Tā ir sarežģīta lieta, kas var beigties pat tā, kā dzirdam kriminālziņās, – letāli.”

LAI TAS NEATKĀRTOJAS

„Ģimenēs vardarbības ir vairāk, nekā domājam, un noteikti vairāk, nekā ir datos. Mani no atkārtotā riteņa lielā mērā glāba tas, ka ģimenē tā nekad nav bijusi prakse – savā lokā neko tādu nebiju redzējusi. Man ir skaidrs, ka tas nav normāli. Ja būtu augusi citos apstākļos, kuros tā ir nosacīta norma, būtu grūtāk pateikt: „Stop, šis nav okay!” Detaļas nav būtiskas, bet mans gadījums notika mājās, un sapratu, ka jāiet no dzīvokļa ārā. Tas nebija vienkārši, bet izdevās. Tad bija zvans uz 112. Policija atbrauca ātri, pieņēma manu liecību un iedarbināja pagaidu nošķiršanu. Kuldīgas tiesa vēlāk lēma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Būtisks visā ir cilvēciskais faktors. Svarīgs ir fakts, ka no tā, ka atbrauca policisti, es nesajutos vēl sliktāk. Attieksme bija iejūtīga – viņi bija gana labi trenēti un saprata, ka uzreiz parunāt sakarīgi nespēšu. Teicu: „Ārprāts, kā tas var notikt ar mani! Man likās, ka tā notiek tikai nelabvēlīgās ģimenēs.” Atmiņā man iespiedusies frāze no policistiem: es nemaz nevaru iedomāties, uz kādām mājām viņi brauc atkārtoti, jo cietušās sievietes iesniegumu paņem atpakaļ un viss turpinās. Trepju telpā izlēmu, ka tā nedarīšu – iesniegumu atpakaļ neņemšu. Negribēju būt daļa no atkārtoto gadījumu statistikas.”

VISU FIKSĒT UN SAŅEMT ATBALSTU

„Ļoti svarīgi ir piezvanīt uzticamam tuviniekam. Ar tēti aizbraucām uz ātro palīdzību – uztaisīju ekspertīzi, jo tā var būt ļoti svarīga. Vīrs saņēma administratīvo sodu, valsts saņēma soda naudu. Ar mani sazinājās sociālais dienests un bāriņtiesa, jo meita tad bija nepilngadīga. Policija visu informāciju bija nodevusi tālāk.

Vēlos uzsvērt, ka uz bāriņtiesu un sociālo dienestu ir jāiet, lai notikumi tiktu fiksēti un ietu pa ķēdi. Man šo iestāžu palīdzība nebija vajadzīga, tomēr es mudinu citus, ja ir tāda situācija, kurā vajadzība ir, izmantot to. Tur strādā profesionāli un iejūtīgi darbinieki. Galvenais ir nebaidīties un veidot atbalsta tīklu, runāt ar ģimeni un bērniem, ka tā nav norma.”

JĀRUNĀ PAR LIETU

„Tam, kas Latvijā pašlaik politiski notiek ar Stambulas konvenciju, nav nekāda sakara ar vardarbības apkarošanu. Tas ir pāragri sācies pirmsvēlēšanu periods, un, iespējams, tam ir kāda saistība ar to, ko dara burvju mākslinieki: brīdī, kad viņi rāda ko vienu, vienlaikus dara ko citu. Politikā ir zināma prakse – vienmēr jālūkojas uz konkrēto jautājumu, bet jāņem vērā, ka mūsu acis var tikt novērstas no kaut kā svarīgāka. Vēl tas parāda, ka mūsu valdība nav būvēta uz vienām vērtībām.

Tāpēc svarīgi ir runāt par lietu. Stambulas konvencija iestājas par to, lai apkarotu vardarbību pret jebkuru. Mēs ar šo dokumentu sev un pasaulei pasakām: šī parādība ir problēma un ir svarīgi ar to cīnīties,” uzsver Krista.

____________________________

Policija varmākas no cietušajiem nošķir

2022. gada 17. februārī stājās spēkā noteikums, kas policijai ļauj vardarbīgo nošķirt arī bez cietušā cilvēka iesnieguma.

Līdz tam policisti varēja lēmumu pieņemt tikai tad, ja aizsargājamais cilvēks uzrakstīja pieteikumu. Valsts policijas dati liecina, ka šogad Kurzemē deviņos mēnešos par nošķiršanu pieņemti 70 lēmumi.

Iepriekš likums noteica, ka policija uz iesnieguma pamata drīkst pieņemt lēmumu, kas pilngadīgajam, kurš citiem rada draudus, uzliek par pienākumu atstāt to mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo aizsargājamais, tur neatgriezties un neuzturēties tuvāk par lēmumā noteikto attālumu līdz astoņām dienām ar nosacījumu, ja pastāv tūlītēji draudi, ka tas, kurš atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var kaitēt aizsargājamā cilvēka dzīvībai, brīvībai vai veselībai.

Praksē bieži bija gadījumi, kad, reaģējot uz ģimenes konfliktiem, policija acīmredzami konstatēja tūlītēju vardarbības draudu risku, tomēr lēmumu par nošķiršanu nebija tiesīga pieņemt tikai tāpēc, ka aizsargājamais atteicās rakstīt iesniegumu. Tāpēc, lai tādus gadījumus novērstu, vajadzēja policijas darbiniekam dot tiesības lēmumu par varmākas nošķiršanu pieņemt arī bez aizsargājamā iesnieguma.

Stambulas konvencijas galvenie mērķi

Konvencijas 1. pantā pateikti svarīgākie uzdevumi.

Galvenais ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības, novērst, sodīt un izskaust vardarbību pret sievietēm un pret ģimeni. Konvencija tiecas novērst cēloņus, nevis tikai cīnīties ar sekām. Tā uzsver vajadzību veicināt sieviešu un vīriešu faktisko līdztiesību un mainīt stereotipus, kas vardarbību attaisno. Mērķis ir izveidot efektīvu tiesisko sistēmu, kas panāk vainīgo sodīšanu, un vienlaikus radīt visaptverošu politiku un tādu rīcību, kas cietušajiem palīdz.

Lai gan konvencija īpašu uzmanību pievērš vardarbībai pret sievietēm, kas to piedzīvo nesamērīgi bieži, tā vienlaikus mudina valstis ieviest tādus principus, kas ģimenē aizsargā visus vardarbības upurus, tostarp vīriešus un bērnus.

SVARĪGĀKIE JĒDZIENI 3. pantā izskaidroti vairāki būtiski jēdzieni.

• Vardarbība pret sievietēm – šis termins definēts kā cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija. Tas ietver visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt ciešanas vai kaitējumu, tostarp fizisku, seksuālu, psiholoģisku un ekonomisku.
• Vardarbība ģimenē – šis jēdziens apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, starp bijušajiem vai tagadējiem partneriem neatkarīgi no tā, vai varmāka ar upuri dzīvo kopā.
• Ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm – šis jēdziens apzīmē tādu vardarbību, kas pret sievieti vērsta tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbību, kas sievietes skar nesamērīgi.
• Sociālais dzimums (angliski gender) – viens no visbiežāk pārprastajiem jēdzieniem. Konvencija to skaidro kā tādas sociālās lomas, uzvedību, nodarbošanos un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par sievietēm un vīriešiem atbilstošām. Ir būtiski saprast: šis termins neaizstāj bioloģisko dzimumu jeb vārdus sieviete un vīrietis. Tā vietā tas apraksta stereotipus jeb priekšstatus par to, kā sievietēm un vīriešiem būtu jāuzvedas un kādas lomas tiem jāizpilda. Konvencija aicina cīnīties ar kaitīgiem stereotipiem, piemēram, „vīrietim jābūt agresīvam” vai „sievietei jābūt pakļāvīgai”, jo tas var vardarbību veicināt un attaisnot.

_____________________

VIEDOKĻI

Statistika aug tad, kad sistēma beidzot strādā

Madara Lapsa, resursu centra sievietēm Marta vadītāja Liepājā:

– Mūsu mērķis ir veicināt tādu sabiedrību, kurā cilvēki dzīvo bez vardarbības, ar vienlīdzīgām iespējām un cieņu citam pret citu. Sniedzam sociālo rehabilitāciju vardarbībā cietušajiem un cilvēktirdzniecības upuriem – tās ir juridiskas, psiholoģiskas un sociālās jomas konsultācijas un drošs krīzes patvērums. Strādājam arī ar prevenciju – jauniešus, sociālos darbiniekus, skolotājus, policistus, mediķus izglītojam, kā vardarbību atpazīt, kā reaģēt un sniegt atbalstu. Stambulas konvencija nosaka trīs ļoti skaidrus un praktiskus mērķus: novērst vardarbību, aizsargāt cietušos, sodīt varmākas. Dokumenta ratifikācija Latvijā 2023. gada beigās bija tāds solis, kas mūs nolika līdzās citām demokrātiskām Eiropas valstīm – tām, kas atzīst, ka vardarbība ir nevis privāta lieta, bet gan sabiedrības drošības jautājums.

Ratifikācija atvēra ceļu būtiskām reformām: kopš 2024. gada jūnija emocionālā vardarbība ir kriminalizēta; varmākām ir ieviesta elektroniskā uzraudzība, lai aizliegums tuvoties cietušajam būtu reāls, nevis tikai uz papīra; ir pastiprināts sods par vajāšanu, draudiem un aizsardzības rīkojuma pārkāpumu; ir pieņemts nacionālais rīcības plāns (2024–2029), kas paredz noteiktu rīcību prevencijā, aizsardzībā, datu vākšanā un speciālistu mācībās. Taču sabiedrībā joprojām klejo mīti. Visbiežāk dzirdētais: konvencija ievieš jaunas dzimumu ideoloģijas vai apdraud tradicionālās vērtības. Konvencijā lietotais termins sociālais dzimums nozīmē tikai to, kā sabiedrība mums iemācījusi uz sievietēm un vīriešiem skatīties: kādas lomas, pienākumus vai īpašības no viņiem sagaidām. Tā nav runa par dzimuma maiņu, identitāti vai ideoloģiju.

Vēl viens mīts: mums jau ir savi likumi un konvencija neko jaunu nedod. Likumi tiešām pastāv, taču tie ir tikai rāmji. Tieši konvencija valstij uzliek pienākumu rīkoties konsekventi: izmeklēt noziegumus, apmācīt policiju un tiesu sistēmu, cietušajiem nodrošināt krīzes mājokļus un citu atbalstu, vākt datus un situāciju analizēt.

Situācija lēnām uzlabojas – cilvēki kļūst informētāki un tik bieži vairs neklusē, tomēr vardarbības gadījumu joprojām ir ļoti daudz. Liepājā šogad palīdzību saņēmuši 316 klienti, no kuriem 230 ir pieaugušie un 86 bērni. Cilvēki palīdzību meklē arvien biežāk, tomēr mazākās kopienās joprojām ir grūti par notikušo runāt publiski, jo ir bailes, ka visi uzzinās. Taču ir tāds fenomens, ko sabiedrības mazāk informētā daļa bieži nesaprot: kad sistēma beidzot strādā, statistika uzlec (pieaug – red.). Nevis tāpēc, ka vardarbības pēkšņi ir vairāk, bet tāpēc, ka cilvēki uzticas un ziņo, izvarošana un cita vardarbība vairs netiek noslēpta vai pārformulēta, iestādes notikumus klasificē precīzāk un cietušie beidzot nav vieni. Latvijā ir valsts samaksāta sociālā rehabilitācija – ikvienam pilngadīgam vardarbībā cietušajam pienākas bezmaksas psihologa, sociālā darbinieka un jurista konsultācijas, ir drošs, anonīms krīzes mājoklis, ja dzīvība vai drošība ir apdraudēta, vai cilvēkiem ar bērniem ir krīzes centra pakalpojumi. Nepilngadīgajiem, kas cietuši no prettiesiskām darbībām, sociālā rehabilitācija izpaužas kā psihologa konsultācijas. Palīdzību var saņemt, ja dodas uz sociālo dienestu vai pie tāda pakalpojumu sniedzēja, kas tos nodrošina.

Stāsts ir par cilvēktiesībām

Maija Jankovska, Kurzemes NVO centra valdes priekšsēde, informācijas centra Europe Direct vadītāja Kuldīgā:

– Stambulas konvencija ir specifisks dokuments, kas uzmanību pievērš tieši vardarbībai ģimenē pret sievietēm un bērniem. Man liekas, ka bieži aizmirstam: iestājoties Eiropas Savienībā, esam uzņēmušies pārstāvēt tās vērtības, kas ir noteiktas pamatlikumā. Par tām bieži tiek runāts neskaidri. Sešas pamatvērtības, kas formulētas Eiropas Savienības Lisabonas līgumā, ir brīvība, demokrātija, cilvēka cieņa, cilvēktiesības, vienlīdzība un tiesiskums. Lielā mērā līgumā runāts arī par vienlīdzību starp dzimumiem. Latvijā par to mēdz būt īpatnējas diskusijas, tomēr neesam tāda sabiedrība, kas uzskata, ka sievietes kaut ko nedrīkstētu darīt. Protams, jautājumā, vai apstākļi ir vienlīdzīgi, mēs varētu sasniegt vēl daudz, piemēram, mazināt ienākumu nevienlīdzību.

Par cilvēktiesībām nevar noliegt: atšifrējumā ir stāsts par tēmu, kas daļai sabiedrības nepatīk, – par LGBT+ tiesībām. Konvencijas pretinieku puse Latvijā bieži runā par noteiktu ideoloģiju, kas jauniem cilvēkiem sagrozītu prātu un viņus speciāli mudinātu mainīt orientāciju. Tā lietas īsti nenotiek – stāsts ir par cilvēktiesībām, nevis par to, lai kādu mudinātu mainīt orientāciju. Skumji, ka tādas pašas problēmas ir arī tādās nedemokrātiskās valstīs, ar kurām nevēlamies sevi asociēt.

Grūti ir izpratni par šīm tēmām veicināt visur Latvijā, jo liekas, ka labāk ir miera labad no tām izvairīties un pagaidīt, kad sabiedrība būs gatava par to runāt, bet tad ir jautājums, kā šīs pārmaiņas rosināt. Ja runājam par jauno paaudzi, arī tur viedokļi atšķiras. Sabiedrība un priekšstati mainās. Problēmas gan jāsauc vārdos – nedrīkstam būt iecietīgi pret tiem, kas toleranci apdraud. Svarīgi, lai tas notiek jēdzīgā dialogā, tāpēc vairāk ticu sarunām, kurās cilvēki satiekas, nevis tādam procesam, kad tas klusi tiek izvilkts uz politiskās skatuves.

Mēģina viens otru pārkliegt

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors:

– Politiskajai cīņai (par vai pret konvenciju – red.) nav nekāda sakara ar vardarbību pret sievietēm, jo neviens neiebilst, ka to vajadzētu mazināt. Visas puses ir par to, ka vardarbība pret sievietēm nav pieņemama. Skaidrs, ka šī cīņa ir veids, kā aktualizēt dažu politisko spēku vēstījumu un izspēlēt savu spēli, kurā šie spēki mēģina parādīt, ka iestājas par tā sauktajām tradicionālajām vērtībām, lai ko tas arī nozīmētu. Tas ir mazs izcilnītis, kam viņi ar pašiem nagu galiem varēja pieķerties. Tad visas lietas tika pievilktas klāt, pasakot, ka notiek pēdējā cīņa. Stratēģiskās komunikācijas daļa, iespējams, bija nosaukums Stambulas konvencija, kas ļāva vēl pavilkties uz islamofobisko pusi. Būtībā tas bija veids, kā aktualizēt to, lai sabiedrība būtu pret gejiem un dzimuma maiņu, kam tieši ar konvencijas tekstu un definīciju nav nekāda sakara, kaut partija Latvija pirmajā vietā un pārējie, kas Saeimā piebalsoja, tā teica.

Tikko konferencē ārzemēs bija prezentācija par sabiedrības šķelšanu un polarizāciju. Diskusija aizgāja tādā virzienā, ka jārunā nevis par šķelšanu, bet par veidu, kā mēs sarunājamies, un runa ir par to, ka argumenti un pārliecināšana vairs nav svarīga. Cilvēki principā nav gatavi viens otru uzklausīt un drīzāk sacenšas, kurš kuru skaļāk pārbļaus. Nedomāju, ka sabiedrība ir polarizējusies. Konvencijas izskatīšana ir pārcelta nākamajam Saeimas sasaukumam, un deputāti saprata, ka šis nav tas jautājums, kurā izspēlēt aroganto kārti. Tā ir daļa no procesa, kurā politiķi vārās paši savā sulā un uzskata, ka sabiedrības viedoklis nav jāņem vērā. Bet sabiedrība to nepiecieta. Argumentācijā par to, ka konvencija nav vajadzīga un ka mēs iztiktu bez aplami pārtulkotā termina sociālais dzimums, runa ir par sociālajām lomām. Pretējā pusē gan attieksme ir tāda, ka šī ir nevis sabiedrības, bet atsevišķu cilvēku problēma. Tas raksturo veidu, kā Latvijā daudz kas tiek attiecināts uz individuālu psiholoģisko līmeni. Konvencija dažam, iespējams, nebija saprotama, jo tā operē ar sociālzinātniskiem mehānismiem. Tas var norādīt uz to, ka mums ir problēmas ar sociālo zinātņu izglītību.

_____________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai vardarbība ģimenēs ir problēma? Vai vairāk cieš sievietes vai vīrieši? Kā to mazināt?

Jānis Šķipsna no Snēpeles: – Nezinu, gan jau ir, bet mani tas nekādi nav skāris. Man šķiet – tas atkarīgs no ģimenes; ja kopā dzīvo vairāki vīrieši, var būt kādas nesaskaņas. Konfliktu tagad var izraisīt jebkas, pat tas, ka otram ne tā pieskaries, var radīt asas emocijas. Nezinu, ko darīt. Jādzīvo saticīgāk, viss, kas nepatīk, jāizrunā.

Dace no Kuldīgas:

– Manuprāt, ļoti liela. Arī man bijusi diezgan negatīva pieredze. Kaimiņos kādreiz dzīvoja pāris, kurā vīrs sita sievu. Mēs ar bērniem gājām palīgā – mēģinājām šo sievieti vilkt no vīra prom, lai viņš viņu nesistu. Bet vēlāk, kad abi kopā lietoja alkoholu, atļāvās mums vēl piedraudēt: ja jauksimies, kur nevajag, pa nakti nāks nodedzināt mums māju… Par to biju šokā. Tāpēc palīdzēt var tad, ja kāds to palīdzību grib pieņemt. Alkohols noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vardarbība sākas, un arī audzināšana to ietekmē: ja pats nācis no ģimenes, kurā vecāki mazu situši, tad pieaudzis cilvēks šādu praksi arī turpina pats savā ģimenē. Par tādiem gadījumiem sabiedrībā runā maz, jo ir kauns un bailes, kas var būt pēc tam. Ir bail, ka ar sievieti, kas aizgājusi no vardarbīga vīra, pēc tam izrēķināsies vīra paziņas vai radi.

Ludmila Jēkabsone, kuldīdzniece:

– Latvijā dzīvoju visu mūžu, bet par vardarbību ģimenēs pati neko neesmu dzirdējusi. Arī kaimiņi bijuši ļoti labi cilvēki, nevienu sliktu vārdu ne par vienu savā dzīves ceļā nevaru teikt. Nav ne jausmas, kā vardarbība sākas. Vienīgais uztraukums man ir par bērniem, kas mazi vieni iet uz skolu. Mazmeitiņu katru rītu uz skolu vedu, jo nekad nevar zināt, kādi cilvēki pa ielu staigā garām.

Gints Štengels no Rīgas:

– Jā, medijos dzirdu visu laiku.

Man liekas, ka cieš gan sievietes, gan vīrieši, tikai vīrieši biežāk par to klusē. Domāju, ka vīrieši biežāk cieš no emocionālās vardarbības, bet, kā saka, pagale jau nedeg viena – viss sākas no konfliktiem abu starpā. Ikdienā pastrīdēties jau ir normāli un pat veselīgi, bet jāzina robeža. Lielākiem skandāliem cēlonis varētu būt arī alkohols. Katram pašam jāzina savas rīcības sekas, un no malas neviens nepalīdzēs.

Inese no Kuldīgas:

– Nevis ir dzirdēts, bet ir simtreiz runāts. Vairs par to neko negribas dzirdēt. Esmu tikai un vienīgi pret Stambulas konvenciju. Latvijā ir pietiekami labi likumi, kurus vajag izmantot. Policija jau cīnās tikai ar sekām, nevis cēloņiem. Bet nevienam klāt neizstāvēsi un to vardarbības momentu nenoķersi. Vienīgi policijai vairāk uz šādām situācijām jāreaģē. Domāju, ka cieš abi divi. Ir arī tādas sievietes, ar kurām vīrieši dzīvo pēc principa, ka roku pret sievieti pacelt nedrīkst, un neko nedara. Mums zināma arī vardarbība no sievietēm pret bērniem. Gadījumi ir visādi.

Ilga no Rīgas:

– Man liekas, ka tā ir ļoti aktuāla.

Paziņu lokā kādu vardarbības veidu ģimenēs esmu manījusi, bet apspriedusi gan ne. Vardarbība droši vien sākas no audzināšanas, no pašu pieredzes kādreiz ar vecākiem. Domāju, ka cieš abi, bet vairāk, šķiet, sievietes. Svarīgi, lai no vardarbības cietušajiem apkārt ir tādi cilvēki, kuriem var uzticēt to izstāstīt.

#SIF_MAF2025 | #izpēti_izgaismo_risini | #kurzemnieks