Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini! – kā ar pusaudžiem un jauniešiem runāt par to, kā dažādām atkarībām spēt pateikt nē.

Pēc traģiskā notikuma, kad narkotiku lietošanas dēļ Kuldīgā dzīvību zaudēja jauniete (21), aktualizējies jautājums par apreibinošo vielu apriti jauniešu vidū. Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas vecākā inspektore Sanda Dēvita saka: „Darbs neapstājas – mums svarīgākais ir novērst, nevis konstatēt sekas.” Mūsu saruna ar inspektori par secinājumiem, preventīvo darbu un sadarbību ar skolām un vecākiem.

Kādi ir secinājumi pēc šī traģiskā notikuma?

Diemžēl cilvēku vēlme apreibināties pastāvējusi gadsimtiem, un vielas, ko senatnē lietoja rituālos vai medicīnā, mūsdienās pārvērtušās par ikdienas problēmu. Gadījums Kuldīgā ir ļoti skaļš un sāpīgs, taču jāuzsver – prevencija* notika arī līdz tam un turpināsies vēl aktīvāk, tā neapstājas. Mēs nevēlamies pārkāpumus tikai atklāt – mūsu uzdevums ir tos novērst, lai līdz tiem vispār nenonāktu. Mūsu mērķis vienmēr ir bijis skolēnus, vecākus un pedagogus izglītot, palīdzēt vielas atpazīt un aizdomu gadījumā rīkoties pareizi. Pēc notikušā mēs pieeju pārskatām, kā informāciju nodot vēl efektīvāk.

Vai no skolām jūtat lielāku satraukumu vai interesi?

Jā, noteikti. Pedagogi vairāk interesējas, kā riskus atpazīt, kā rīkoties, kam ziņot. Tomēr jāuzsver – rīcības algoritms skolām jau sen ir zināms un nav mainījies. Ja ir aizdomas, ka skolēns lietojis vai nēsā līdzi apreibinošas vielas, jāziņo policijai. Skolas arī piesaka preventīvos reidus, un mēs pārbaudē dodamies kopā ar kinologiem. Tikko bijām vienā pilsētas izglītības iestādē un atradām elektroniskās smēķēšanas ierīces, nikotīna spilventiņus un arī, iespējams, narkotiku tabletes. Tas tikai apliecina to, ka darbs ir turpināms.

Ir dzirdēts, ka izglītošanai lietojat īpašu koferi.

Tajā ir īpaši sagatavota mācību ekspozīcija, ko izmantojam tikai pedagogu, skolu psihologu, sociālo darbinieku, bāriņtiesu un citu speciālistu mācībās. Skolēniem šo saturu nerādām.

Koferī ir dažādu vielu un ierīču paraugi: elektroniskās cigaretes, smalcinātāji (grinderi), uzpildāmās cigarešu čaulītes, bongi (stikla ūdenspīpes), nikotīna spilventiņi, tablešu paraugi ar simboliem, folijas gabaliņi, plastmasas pudeles ar izurbtiem caurumiem un citi priekšmeti, kas liecina par vielu lietošanu.

Ja uzņēmums vēlētos apmācīt darbiniekus, vai to var noorganizēt?

Narkotiku koferis un šādas mācības paredzētas skolām, sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesām. Uzņēmumi mūs nav aicinājuši, bet primāri fokusējamies uz izglītības un sociālo jomu.

Daudz runājat par saskarsmi ģimenē. Kāpēc tā tik svarīga?

Viss sākas mājās. Vecāki ir aizņemti, bērni pēc skolas ieraujas telefonos un čatos. Ja nav sarunu par ikdienu, par izjūtām un skolā piedzīvoto, rodas vakuums, kuru aizpilda draugi vai sveši cilvēki internetā. Tieši tur kāds var piedāvāt ko pamēģināt. Vecākiem ar bērniem jārunā regulāri: kā gājis, kas skolā noticis, ar ko viņš draudzējas. Jāiemāca teikt nē pat tad, ja mudina labs draugs, – tas attiecas ne tikai uz vielām, bet arī uz jebkuru negatīvu rīcību.

Kāda ir sadarbība ar citām iestādēm?

Bez tās pilnvērtīgs preventīvais darbs nav iespējams. Ar informāciju apmaināmies ar pašvaldības policiju, sociālo dienestu, bāriņtiesu, Valsts probācijas dienestu. Regulāri tiekamies ar skolu sociālajiem pedagogiem.

Šogad skolām esam ieteikuši izvēlēties drošības vēstnešus – tādus pedagogus, kuri skolēniem nodod informāciju par drošību. Esam gatavi palīdzēt ar metodiku. Arī vietne www.manadrošība.lv, kur skolotāji var atrast materiālus nodarbībām.

Kad ejat reidos, vai jaunieši baidās un mūk vai jūs uzklausa?

Lielākā daļa nemūk un nebaidās. Slikti ir tad, ja mazus bērnus mājās baida ar frāzi Policija tevi savāks. Bērna uztverē policijai jābūt palīdzības un drošības simbolam, nevis biedam. Ja kāds tiešām izdarījis pārkāpumu, viņš var mēģināt izvairīties, bet kopumā jaunieši sarunai atsaucas.

Vai sociālie mediji jums palīdz vai traucē?

Pārsvarā palīdz. Sociālie mediji ir vieta, kur jaunieši uzturas visbiežāk, tāpēc informācijas aprite ir nozīmīga. Policijas oficiālajā lapā tiek publicēti brīdinājumi, aktualitātes, informācija par krāpniecību, meklētajām personām un citi paziņojumi. Televīziju vai ziņu portālus daudzi vairs neskatās – sociālie mediji bieži ir vienīgais informācijas avots, tāpēc tas ir vērtīgs instruments arī mums.

Vai darbinieku policijā pietiek?

Vakances ir, un noteikti aicinām jaunus kolēģus. Ja kāds vēlas kļūt par policistu, jāiestājas Valsts policijas koledžā. Vecuma ierobežojums ir 40 gadu. Cilvēkam ar augstāko izglītību pietiek ar trīs mēnešu mācībām.

* Prevencija – darbības, kas ko nevēlamu novērš vai no tā pasargā

Būt zinošiem un spēt pateikt nē

Tiešsaistes sarunā Spēks pateikt „nē”: kā ar jauniešiem runāt par atkarību riskiem piedalījās Kuldīgas novada pašvaldības policists un basketbola treneris OSKARS LINKOVSKIS (O.L.), slimnīcas galvenais ārsts EDGARS SILIŅŠ (E.S.) un atkarību speciāliste LELDE ROZEVSKA (L.R.).

Cilvēki kļuvuši piesardzīgāki, un daļa bērnus vairs nelaižot uz pasākumiem, baidoties, ka dzērienam kas tiks piejaukts. Cik aktuāla šī problēma?

L.R.: – Tāda tā bijusi visos laikos. No sava pusaudžu vecuma atceros, ka mums mācīja: ja ejat uz klubiem vai esat ārpus telpām prom no tuvu cilvēku loka, jāskatās, kas notiek ar dzērienu, ko jums piedāvā. Tagad vielas ir pieejamas vieglāk nekā tajā laikā, kad es biju pusaudze: tas ir fakts. Es to redzu kā problēmu, un par to jārunā mājās, skolā un sabiedrībā plašāk. Pie manis vairāk nāk runāt par vielām, par dažādiem tabakas izstrādājumiem. Populāri ir košļājamās tabakas spilventiņi un saltiņi (ierīces smēķēšanai – red.). Par narkotiskajām vielām interesējas mazāk, jo tā vairāk ir tabu tēma un par to tik atklāti nerunā.

O.L.: – Pašvaldības policijas darbā ar narkotiskajām vielām saskaramies mazāk, bet signālus saņemam un nododam Valsts policijai. Īstās cigaretes vairs nav populāras, bet dažādas elektroniskās ierīces gan. Tiekoties ar vecākiem, stāstām, lai bērnus kontrolē. Minimumu, lai bērnus pasargātu, vecāki vienmēr var izdarīt, kaut vai mājās pārbaudot lietas. Diemžēl būs tā, ka jaunieši kaut ko pamēģinās, jo piedāvājums ir plašs un arī iespēja dabūt, bet galvenais, lai tā neizveidojas par atkarību. Jaunietim jābūt ļoti drosmīgam, lai pateiktu nē.

E.S.: – Man pusaudžu gados tas nebija aktuāli. Bet drīz būs, jo mājās ir viens topošais pusaudzis. Kaut kādu vielu piejaukšana dzērienam vairāk skar sievietes. Visticamāk, tiek piejaukts oksibutirāts, kam ir spirta smarža, un nevar pateikt, ka tas dzērienam pielikts. Ne tikai tagad, bet visos laikos jauniešu vidū populārākā ir alkohola lietošana.

O.L.: – Arī mēs darbā visbiežāk redzam saindēšanos ar alkoholu. Tas bijis Top 1 visos laikos. Jaunieši, lietojot alkoholu, diemžēl nejūt robežas. Pieaugušie parasti to var kontrolēt, bet jaunieši vēl nav iemācījušies. Cerams, ka arī nevajadzēs iemācīties. Dažādi gadījumi bijuši, kad viņus vedam uz slimnīcu: pievemj automašīnu vai pašvaldības policijas telpas.

Kā jaunieši līdz slimnīcai no- kļūst – kas viņus pamana: policija, vecāki, apkārtējie?

O.L.: – Lietojot alkoholu, jaunietis uzvedību nekontrolē, kļūst skaļš. Visbiežāk tas notiek kādā dzīvoklī, jo uz āru viņi vairs nenāk, tendence ir pulcēties telpās. Ir retas reizes, kad atpūšas publiskā vietā, piemēram, parkā. Visbiežāk mūs izsauc kaimiņi, kam traucē skaļums. Ar to jaunieši sevi arī iegāž. Ierodoties konstatējam, ka dzīvoklī ir nepilngadīgie, un darām to, kas likumā noteikts. Vecāki uzzina pēdējie – viņi pakaļ bērnam atbrauc uz policiju. Jaunieši paši mums nav zvanījuši.

E.S.: – Slimnīcā jaunietis nokļūst tad, kad iedzēris par daudz un ir atslēdzies – guļ. Pārējie sāk satraukties, jo viņš nemostas, un tad sauc ātro palīdzību.

Kā vecākiem atpazīt agrīnas pazīmes, kad veidojas atkarība?

L.R.: – Būtu jāreaģē uz jebkuru uzvedības maiņu. Tas var būt saistīts ar vecumposmu. Ejot cauri pusaudžu gadiem, mainās gan miega režīms, gan enerģijas līmenis. Dienas vidū var būt arī nogurums. Ja bērns, kurš vienmēr bijis godīgs un atklāts, pēkšņi sāk melot, cenšas kaut ko izdarīt pa kluso, tas jau ir bīstams signāls. Tāpat tāds signāls, ka no mājām sāk pazust dažādas lietas vai nauda. Taču ar finansēm var būt arī otrs variants – pusaudzim nauda pēkšņi uzrodas. Ļoti svarīgi ir jautāt, kur viņš to dabūjis. To var iedot arī krustvecāki, vecvecāki, bet ģimenē būtu jābūt ļoti vērīgiem.

O.L.: – Vecāki bērnu pazīst vislabāk, tāpēc izmaiņas pamanīs visagrāk. Elektroniskā ierīce maksā no septiņiem līdz 12 eiro. Vajadzētu padomāt, cik lielu kabatas naudu dod: jo lielāka summa, jo lielāka brīvība bērnam rodas. Lielākoties atkarība rodas bērniem no labi situētām ģimenēm. Nav tā, ka šī problēma skar tikai tā sauktās nelabvēlīgās.

Kā reaģēt, ja kādu pazīmi pamana?

L.R.: – Vispirms es ieteiktu saglabāt mieru, apdomāt, sevi sazemēt un maksimāli sagatavoties sarunai ar pusaudzi, saprast, ko vēlos noskaidrot, lai uzreiz neizskan pārmetums. Pierakstīt uz lapiņas, kas ir tās lietas, kas uztrauc. Svarīgi, lai pirmā saruna būtu cieņpilna. Pusaudži vēlas, lai pret viņiem izturas kā līdzvērtīgiem – vēlas cieņu un pieņemšanu. Sarunai vajadzētu būt ne par pašu pusaudzi kā par cilvēku, bet gan par viņa rīcību, darbību, kas notikusi. Ja pēkšņi nomainās draugi, tas varētu būt labs sarunas iemesls. Piemēram: „Redzu, ka tagad daudz laika pavadi ar Annu. Kas viņa ir?” Sarunu var sākt par trešo personu – runāt par to vienmēr ir vieglāk nekā par sevi.

O.L.: – Manam dēlam ir 16 gadu. Ir bijis tā, ka par kādu nodarījumu esmu gājis istabā runāt, bet tas nestrādā. Ne vienmēr izdodas, bet mēģinu ar puiku runāt nepiespiestās situācijās. Braucot automašīnā, dēls stāsta par skolu, par treniņiem, un es jūtu īsto brīdi, kad varu pajautāt arī par ko citu svarīgu.

E.S.: – Es vēl neesmu pareizo variantu atradis. Tas ir sarežģīti. Būtu laikus jāpanāk, lai bērns uzticas, jārunā no agra vecuma, lai pierod, ka viņš var runāt, un nebaidās. Vēlāk arī nekautrēsies vecākiem ko pajautāt. Ja vecāki visu laiku bijuši stingri, tad nebūs cerības uz dziļu sarunu, kurā bērns pēkšņi atvērsies.

O.L.: – Stingrība jau nāk no mūsu vecvecākiem un vecākiem. Tagad tās metodes vairs neder – jāsāk no nulles punkta. Visi mācāmies, visi arī kļūdāmies.

L.R.: – Metodes, kas strādāja pirms desmit, divdesmit gadiem, mūsdienu jauniešiem vairs neder, jo laiks mainās. Slimību profilakses un kontroles centrs vecākiem ir sagatavojis ieteikumus, kā ar pusaudzi runāt, kā sevi sarunai sagatavot.

Vai jaunieši saka – pamēģināja tāpēc, ka bija apkārtējo spiediens?

O.L.: – Visbiežāk – jā. Bara instinkts, vēlme iekļauties draugu lokā. Visbiežāk tā ir negatīva pieredze. Jauniešiem stāstu, ka būtu labi, ja būtu labā pieredze – kopā ietu uz treniņiem, sportotu. Viņi varētu izcelties ar to. Stāstu, ka jāizvēlas tādi draugi, kuri nespiež darīt to, ko otrs nevēlas. Vienmēr ir izvēle – pateikt nē. Tas nav viegli, bet stilīgi gan. Manuprāt, tādas sarunas dažreiz nostrādā.

Policijā jaunieši bieži vien saka – pamēģinājuši pirmo reizi. Mazs procents, bet ir tādi, kuri policijā vairs neatgriežas, jo pirmā reize ar sodu ir nostrādājusi. Sods bieži ir audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, jo administratīvā komisija novirza uz sociālo korekciju un jaunietim jāapmeklē speciālists vai jāiziet kursi. Diemžēl ir arī tādi, kuri uz policiju nāk kā uz mājām. Viņiem uzliktais sods nestrādā. Tad stāstām, ka viņu pagātne sabojās dzīvi nākotnē.

L.R.: – Visbiežākā atbilde: „Gribēju pamēģināt. Mani interesēja, kā tas ir.” Vēl bērniem ir vēlēšanās pamēģināt to, ko dara vecāki, un saprast, kas tas ir, kas vecākus pēkšņi padara jautrus. Pēc manas pieredzes – tas ir ļoti agrīns vecums, kad bērni pamēģina. 12–13 gados viņi vēlas iederēties, būt daļa no grupas. Tā ir arī sāncensība, kurš ilgāk izturēs. Pusaudžiem ir vēl tāda vecuma īpatnība, ka viņi meklē negatīvos līderus. Par tādu līderi varētu sēt šaubas, norādot sekas, piemēram, sakot: „Viņš bija policijā. Vai tu arī gribi tur būt?”

E.S.: – Ar policiju baidīt nevajag. Tā šeit ir tāpēc, lai būtu kārtība un mums palīdzētu. Cenšos savam sešgadniekam mācīt: „Apjuki, pazudi – ej droši klāt policistam un saki!” Parasti viņi ko pamēģina pusaudžu vecumā. Lai neizkristu no vides, pamēģina saltiņus vai alkoholu. Atceroties savu vidusskolas laiku, tas bijis viens no nežēlīgākajiem periodiem dzīvē. Skola ir ārkārtīgi nežēlīga, un bērns ir viegli ievainojams. Bet, kad pusaudži stāsta – gribēja tikai pamēģināt, to ļoti labi redzu analīzēs: 2,7 promiles nav tikai tāpēc, ka sastrīdējās ar meiteni, tās nav divas glāzītes – tas ir pāris dienu darbs, un tas nav „tikai pamēģināju”.

Vai varbūt tā, ka kāds lieto atkarību izraisošu vielu, pats to nezinot?

E.S.: – Ja tas ir recepšu medikaments, bet nav paskaidrots, ka pēc laika jābeidz to lietot, piemēram, trauksmes vai depresijas ārstēšanai, tas ir viens no atkarības iemesliem.

Kā atpazīt pārdozēšanu, kā reaģēt?

E.S.: – Ja ir pārdozēšana, tad pašiem iespējas atindēt nebūs. Jāzvana 113, un tur jāsniedz informācija, cik daudz var palīdzēt. Saprotot, ka kaut kas nav kārtībā, nedrīkst baidīties saukt palīgā. Svarīgi ir reaģēt un nebēgt prom.

Novērst – darbs, kas nekad neapstājas

Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini! – kā ar pusaudžiem un jauniešiem runāt par to, kā dažādām atkarībām spēt pateikt nē.

Pēc traģiskā notikuma, kad narkotiku lietošanas dēļ Kuldīgā dzīvību zaudēja jauniete (21), aktualizējies jautājums par apreibinošo vielu apriti jauniešu vidū. Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas vecākā inspektore Sanda Dēvita saka: „Darbs neapstājas – mums svarīgākais ir novērst, nevis konstatēt sekas.” Mūsu saruna ar inspektori par secinājumiem, preventīvo darbu un sadarbību ar skolām un vecākiem.

Kādi ir secinājumi pēc šī traģiskā notikuma?

Diemžēl cilvēku vēlme apreibināties pastāvējusi gadsimtiem, un vielas, ko senatnē lietoja rituālos vai medicīnā, mūsdienās pārvērtušās par ikdienas problēmu. Gadījums Kuldīgā ir ļoti skaļš un sāpīgs, taču jāuzsver – prevencija* notika arī līdz tam un turpināsies vēl aktīvāk, tā neapstājas. Mēs nevēlamies pārkāpumus tikai atklāt – mūsu uzdevums ir tos novērst, lai līdz tiem vispār nenonāktu. Mūsu mērķis vienmēr ir bijis skolēnus, vecākus un pedagogus izglītot, palīdzēt vielas atpazīt un aizdomu gadījumā rīkoties pareizi. Pēc notikušā mēs pieeju pārskatām, kā informāciju nodot vēl efektīvāk.

Vai no skolām jūtat lielāku satraukumu vai interesi?

Jā, noteikti. Pedagogi vairāk interesējas, kā riskus atpazīt, kā rīkoties, kam ziņot. Tomēr jāuzsver – rīcības algoritms skolām jau sen ir zināms un nav mainījies. Ja ir aizdomas, ka skolēns lietojis vai nēsā līdzi apreibinošas vielas, jāziņo policijai. Skolas arī piesaka preventīvos reidus, un mēs pārbaudē dodamies kopā ar kinologiem. Tikko bijām vienā pilsētas izglītības iestādē un atradām elektroniskās smēķēšanas ierīces, nikotīna spilventiņus un arī, iespējams, narkotiku tabletes. Tas tikai apliecina to, ka darbs ir turpināms.

Ir dzirdēts, ka izglītošanai lietojat īpašu koferi.

Tajā ir īpaši sagatavota mācību ekspozīcija, ko izmantojam tikai pedagogu, skolu psihologu, sociālo darbinieku, bāriņtiesu un citu speciālistu mācībās. Skolēniem šo saturu nerādām.

Koferī ir dažādu vielu un ierīču paraugi: elektroniskās cigaretes, smalcinātāji (grinderi), uzpildāmās cigarešu čaulītes, bongi (stikla ūdenspīpes), nikotīna spilventiņi, tablešu paraugi ar simboliem, folijas gabaliņi, plastmasas pudeles ar izurbtiem caurumiem un citi priekšmeti, kas liecina par vielu lietošanu.

Ja uzņēmums vēlētos apmācīt darbiniekus, vai to var noorganizēt?

Narkotiku koferis un šādas mācības paredzētas skolām, sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesām. Uzņēmumi mūs nav aicinājuši, bet primāri fokusējamies uz izglītības un sociālo jomu.

Daudz runājat par saskarsmi ģimenē. Kāpēc tā tik svarīga?

Viss sākas mājās. Vecāki ir aizņemti, bērni pēc skolas ieraujas telefonos un čatos. Ja nav sarunu par ikdienu, par izjūtām un skolā piedzīvoto, rodas vakuums, kuru aizpilda draugi vai sveši cilvēki internetā. Tieši tur kāds var piedāvāt ko pamēģināt. Vecākiem ar bērniem jārunā regulāri: kā gājis, kas skolā noticis, ar ko viņš draudzējas. Jāiemāca teikt nē pat tad, ja mudina labs draugs, – tas attiecas ne tikai uz vielām, bet arī uz jebkuru negatīvu rīcību.

Kāda ir sadarbība ar citām iestādēm?

Bez tās pilnvērtīgs preventīvais darbs nav iespējams. Ar informāciju apmaināmies ar pašvaldības policiju, sociālo dienestu, bāriņtiesu, Valsts probācijas dienestu. Regulāri tiekamies ar skolu sociālajiem pedagogiem.

Šogad skolām esam ieteikuši izvēlēties drošības vēstnešus – tādus pedagogus, kuri skolēniem nodod informāciju par drošību. Esam gatavi palīdzēt ar metodiku. Arī vietne www.manadrošība.lv, kur skolotāji var atrast materiālus nodarbībām.

Kad ejat reidos, vai jaunieši baidās un mūk vai jūs uzklausa?

Lielākā daļa nemūk un nebaidās. Slikti ir tad, ja mazus bērnus mājās baida ar frāzi Policija tevi savāks. Bērna uztverē policijai jābūt palīdzības un drošības simbolam, nevis biedam. Ja kāds tiešām izdarījis pārkāpumu, viņš var mēģināt izvairīties, bet kopumā jaunieši sarunai atsaucas.

Vai sociālie mediji jums palīdz vai traucē?

Pārsvarā palīdz. Sociālie mediji ir vieta, kur jaunieši uzturas visbiežāk, tāpēc informācijas aprite ir nozīmīga. Policijas oficiālajā lapā tiek publicēti brīdinājumi, aktualitātes, informācija par krāpniecību, meklētajām personām un citi paziņojumi. Televīziju vai ziņu portālus daudzi vairs neskatās – sociālie mediji bieži ir vienīgais informācijas avots, tāpēc tas ir vērtīgs instruments arī mums.

Vai darbinieku policijā pietiek?

Vakances ir, un noteikti aicinām jaunus kolēģus. Ja kāds vēlas kļūt par policistu, jāiestājas Valsts policijas koledžā. Vecuma ierobežojums ir 40 gadu. Cilvēkam ar augstāko izglītību pietiek ar trīs mēnešu mācībām.

* Prevencija – darbības, kas ko nevēlamu novērš vai no tā pasargā

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kam un kā būtu jārunā ar bērniem un jauniešiem, lai viņi nenonāktu atkarību valgā?

Artis Goldmanis, kuldīdznieks:

– Droši vien jārunā ir. Bet tādas labas receptes, kā tas darāms, man nav. Mani bērni nu jau lieli, un kādreiz daudz par visādām tēmām ar viņiem runāju, bet viņi visu darīja pretēji. Nebija tā, ka runāšana tūlīt labi nostrādāja, – bija jārāda piemērs. Domāju, ka valsts pie atkarībām nav vainīga. Katrs gadījums ir citādāks. Atkarību noteikti iespaido jaunieša vide, draugi. Kāds labāks draugs pavelk uz augšu, sliktāks – uz leju. Noteikti pie vainas var būt arī ģenētika.

Ilze Jankovska no Alsungas:

– Dzirdēts par to ir daudz, arī lasīts daudz. Man jau liekas, ka atkarība lielā mērā sākas ģimenē – svarīgi, kādā vidē mēs uzaugam. Tas ir pamatu pamats. Jārunā būtu ģimenē un sabiedrībā, jo daudz ko tomēr tolerējam. Var jau teikt vienu, bet sabiedrībā redzam ko citu. Tas ir dziļš jautājums, un tūlītējas pareizas atbildes nav.

Agra Šulca, kuldīdzniece:

– Kādreiz mans dēls bija atkarīgs no alkohola. Nezinu, vai tagad viņam tāda problēma vēl ir. Cik esmu novērojusi, liekas, ka vairs nav. Mēs diemžēl vairs netiekamies. Viņš sāka alkoholu lietot neīsto draugu kompānijās. Pēc dabas bija mierīgs, bet lietojot izmainījās un pēc laika bez alkohola vairs nevarēja. Par atkarību vajadzētu vairāk runāt skolās un jau no mazām klasītēm – kādas ceturtās vai piektās. Bet, kā runāt, par to gan būtu jāpadomā. Jārunā tā, lai bērns saprastu, kādu ļaunumu tas nodara.

Kārlis Skuja no Alsungas:

– Jāsāk ļoti agri par to runāt skolās, varbūt pat no 1. klases. Un par to jārunā tam, kurš vispār saprot, kāpēc cilvēks uz zemes dzīvo, kā viņam jāuzvedas, kas jāievēro, lai būtu laimīgs un harmonisks. Pašlaik to nedara. Cilvēkiem dzīvē nav skaidrības. Lielā mērā arī tāpēc viņi atkarībās nonāk. Ja cilvēkiem būtu atbildes uz pamata jautājumiem par dzīvi, tad viņi kaitīgas vielas nekad nelietotu. Otra lieta ir katra iekšējā pasaule. Mūsdienu psihologi ir ļoti virspusēji – par cilvēku nezina gandrīz neko. Ir jāstāsta, ka nedrīkst uzskatīt sevi par neveiksminieku, jānorāda uz viņa īpašībām un ceļu, kas viņu darīs harmonisku un laimīgu.

Jānis Šnore no Pāvilostas:

– Labs jautājums. Es nemaz nezinu.

Mēs parasti šādas tēmas apspriežam ģimenē, un neviens no mums vienkārši netuvojas kam tādam, kas varbūt kārotos. Skolās jau tagad saka – šādas tēmas ir uz vecāku pleciem. Pareizas vērtības jāapspriež ģimenē, citādi nekas tur nesanāks.

Dace Stašauska no Ventspils:

– Jārunā ģimenē, bet tad, ja ģimene savā starpā vispār komunicē, jo iet jau dažādi. Citās bērni skatās tikai telefonos, un tad tīņu vecumā komunikācija vairs nemaz nevar izveidoties. Vēl ir tā, ka ģimenēs, kurās runā, daļa jauniešu to vienkārši neuzklausa. Vajag vairāk iesaistīt policiju un instances, kas atbild par veselību, lai jauniešiem parāda reālus piemērus, kā tas ir, kad nonāk atkarībā. Tad vismaz daļa par to aizdomātos.

#SIF_MAF2025 | #izpēti_izgaismo_risini | #kurzemnieks